ģunnēt

ģunnêt, -u, od. -ẽju, künden, öffentlich abkündigen Elv., fluchen, schimpfen [Jakobshof, Autz], verwünschen Stelp.: pilsētnieki ar˙vien ģunnēja: lai ve̦lns tuo ķēniņa meitu parautu LP. V, 261. briesmīgi ve̦lns lādējies, ģunnē̦dams dievu vai nuo pasaules ārā LP. VII, 1171. saimniece raud, ģunn un vaimanā Vēr. II, 972. [Vgl. ģundêt.]

Avots: ME I, 701