Gala vārdi.

Kā citi darbi māca savu darītāju, tâ arī leksikografija : ja tagad man šī vārdnīca būtu no jauna jāsāk, tā iznāktu labāka. Vienu un otru lietu, protams, es varēju zināt jau pie darba stājoties. Nevarēja, piemēram, būt nekādu šaubu par to, ka darbs iznāktu labāks un pilnīgāks, ja to sāktu iespiest tikai pēc tam, kad tas manuskriptā jau būtu novests līdz galam. Un tomēr domāju pareizi rīkojies, sākdams šo vārdnīcu klajā laist, tiklīdz manuskripta pietika vienai burtnīcai. Pirmkārt, toreiz nebija iespējams paredzēt, vai vēlāk neradīsies tādi polītiskie un saimnieciskie apstākļi, kas lielas vārdnīcas iespiešanu vai nu apgrūtinātu, vai pat pilnīgi aizkavētu. Otrkārt, sākdams, cik ātri vien iespējams, publicēt šo darbu, varēju cerēt, ka tâ radīsies lielāka interese par to un sakarā ar to vairāk talcinieku un vairāk iesniegumu; un man šķiet, ka šai ziņā neesmu vīlies. Bija laikam arī vēlams šā darba lietotājiem dabūt to ātrāk savā rīcībā. — Tāpat varēju jau iepriekš spriest, ka der, kâ darījis piemēram Kuršaitis savā leišu vārdnīcā, pievienot verbiem visus to salikumus ar priedēkļiem, jo verbu saknes nozīme ir tâ vieglāk un labāk pārredzama; bet, pārstrādājot šai ziņā Mǖlenbacha manuskriptu un pārkārtojot viņa atstātos materiālus, paietu pārāk daudz laika. Tikai darba gaitā turpretī novēroju, ka laikam vajadzēja paturēt negrozītu Mǖlenbacha alfabēta kārtu attiecoties uz patskaņu kvantitāti un atstāt, piemēram, lāpas vārdu tieši aiz lapas vārda, kamēr tagad tieši aiz lapas nāk lapacīši, un tieši lāpas priekšā ir lāns. Jo ir, pirmkārt, daži vārdi ar vienādu nozīmi, kam saknes patskanis var būt gan īss, gan gaŗš, piemēram bar̂gs un bārgs, kver̂nêt un kvērnêt, un tie tad nu man ir bijuši jāmin divās vietās. Otrkārt, ja kāds vārds ar âr² vai êr² no kursiskajām izloksnēm, jeb kāds vārds no zemgaliskajām izloksnēm ar ar̂² resp. ar^a; vai er² resp. er^e nav pazīstams arī no tām izloksnēm, kur savienojumos ar̃, àr, er̃ un èr patskanis ir pagarināts, bet savienojumi ar̂ un er̂ patur īsu patskani (kâ piem. rakstu valodā), tad nevar droši zināt, vai patskanis r priekšā tādā vārdā būtu rakstu valodā īss vai gaŗš. Un, beidzot, daži vārdi ir sastopami tikai tādos tekstos, kur patskaņu kvantitāte nav visnotaļ apzīmēta.

Par vēlu diemžēl man radās arī atziņa, ka pilnīgi uzticamas formas, cik iespējams, šâ vai tâ jāšķiro no apšaubāmām; aiz pēdējām esmu gan licis (iekavās) jautājamo zīmi, bet laikam ne visur, kur tas bija vajadzīgs. Neesošas formas var rasties vispirms kâ iespiedumkļūdas; otrkārt kâ pašu autoru darinājumi, jo daži dzejnieki rituma vai atskaņas dēļ nereti paši darina jaunus vārdus, un no tādiem darinājumiem tikai nedaudzi ir vēlāk rakstu valodā ieviesušies.

Bez tam rada šaubas arī daži iesniegti vārdi, kur nozīmi lieku starp pēdiņām (un ne aiz kommata, kâ parasti), tur ar to gribu izteikt, ka atbildību par šādas man iesniegtas nozīmes pareizumu pats neuzjemos. Kâ bija darījis jau Mǖlenbachs, par svešu un maz pazīstamu vārdu izrunu, nozīmi un atrodamo vietu esmu aptaujājies gan R. L. B. valodniecības nodaļas sēdēs, gan laikrakstos. Daži paskaidrotāji nu nav stingri šķīruši tiešām dzirdētus vārdus no tādiem, kas tiem likušies saprotami — etimoloģizējot vārda sastāvdaļas. Par taujājamiem vārdiem ir arī daži skolotāji vākuši ziņas klasēs no skolniekiem, un nav nekādu garantiju, ka šās skolnieku sniegtās ziņas vienmēr ir uzticamas. Būtu vajadzējis tad nu man arī ar citu vietu vārdiem rīkoties apmēram tâ, kâ ir darīts ar Raunas vārdiem: tos (pilnīgi uzticamos) Raunas vārdus, ko man vai Mǖlenbacham bija iesniedzis raunēnietis prof. P. Šmits, esmu — paturēdams Mǖlenbacha lietāto šifru — apzīmējis ar „PS.“, turpretī citus Raunas vārdus, kas man ienākuši no skoļām vai man nepazīstamām personām — ar „Ronneb.“.

Tāpat par vēlu atzinu, ka saturam jābūt vieglāk pārskatāmam; tagad šur tur nevar tūliņ ar pirmo acu uzmetienu ieraudzīt, kur aiz kāda vārda formām un atrodamām vietām seko nozīme, vai arī, kur piem. aiz pirmās nozīmes nāk otra nozīme u. t. t.

Izlokšņu formas centos dot visnotaļ pārceltas rakstu valodā, kas bija savienots ar dažādiem grūtumiem, bet bija vajadzīgs, jo no tiem šās vārdnīcas lietotājiem, kas nepārzina latviešu dialektoloģiju, nevar prasīt, lai tie zina, ka piem. kādas Pildas ûga fonētiski radusies no vecākas uôgas, jeb ka tās pašas Pildas verbs l̷aśê̦t neatbilst vis kādai rakstu valodas formai *lasêt (kâ meklêt vai ticêt), bet ir vecā lasît analoģisks pārveidojums, skat. Le. Gr. § 716c.

Bet ja nu kāds Pildas verbs ar -ê̦t̕ nav pazīstams arī no tām izloksnēm, kas šķiŗ verbus ar -ît no verbiem ar -êt, tad nevar droši zinât, vai šāds Pildas verbs beigtos rakstu valodā ar -êt vai ar -ît; šādos gadījumos es skaņu, ko nevaru droši pārcelt rakstu valodā, apzīmēju ar stāvu burtu. Tas pats — mutatis mutandis — jāsaka par tām augšzemnieku izloksnēm (skat. Le. Gr. § 645), kur zudusi starpība starp verbiem ar -ât un verbiem ar -uôt, tâ ka piem. rakstu valodas formām runât, me̦luôt tur atbilst runuôt jeb runuôt̕, maluot jeb mal̷uôt̕, kâ arī par lībiskajām izloksnēm, kur arī daži verbu tipi ir sakusuši, skat. Le. Gr. § 716b.

Ir arī izloksnes, par kuŗu a, uor, ier, r nevar katrreiz droši zināt, vai rakstu valodā tai vietā būtu a vai e̦, ur vai ār, ir vai ēr, r vai ŗ, un sevišķi dziļo tāmnieku stipri pārveidotās formas ne vienmēr ir droši pārceļamas rakstu valodā; tur tad atkal likti ir stāvie burti. Ar šiem stāvajiem burtiem apzīmēju arī skaņas, kuŗu kvantitāte vai kvālitāte man nebija zināma: latviešu rakstos jau pa laikam nešķir e̦ (ē̦) no e (ē), o no uo, un arī patskaņu kvantitāte tur nav vienmēr (sevišķi piedēkļos!) apzīmēta; vecajās grāmatās — un pat vēl Ulmaņa vārdnīcā — nav pat šķirti gaŗie plūdeņi un nāseņi no īsajiem! Rakstos ar veco ortografiju dažkārt jauc s ar z, un š ar ž, bet rakstos ar jauno ortogrāfiju burtiem š, ž, č dažkārt ir aizmirstas diakritiskās zīmes, tâ ka piem. dudaza (sub voce dadadzis) varētu būt pareiza *dadaža vietā. Tâ tad, ja rakstu vārdnīcā piem. velig, velik, veliņi, vè̦lnât² (no Alūksnes), veliens, tas nozīmē, ka nezinu, vai rakstu valodā tai vietā būtu velig vai velīg, velik vai velig (austrumu izloksnēs balsīgie troksneņi vārda beigās kļūst nebalsīgi !), veliņi vai velliņi, ve̦lnât vai ve̦lnuôt (izrunā šo vārdu Alūksnē: vàlnuôt², bet jāzina, ka tur vecs ā > uo un vecs uo > ū, un ka verbi ar -uôt tur pārgājuši verbos ar -âi), ve̦llē̦ns vai vellenis (lielā izlokšņu daļā -is ir pārvērties par -s; rakstu tâ tad piem. -ns, ja nezinu, vai rakstu valodā tai vietā būtu -ns vai -nis). Iznāk tad nu gan tâ, ka lasītājs, sastapis kur piem. stāvo e̦ nevar ikreiz tūliņ noskārst, vai man te bijusi nezināma e-skaņas kvantitāte vai kvālitāte (e vai ē, e resp. ē vai e̦ resp. ē̦), vai pat ir kvantitāte, ir kvālitāte; un tas nu ar ir trūkums, ko diemžēl par vēlu iegaumēju. Gadījumu lielākajā daļā tomēr tie lasītāji, kam latviešu gramatika nav sveša, var izprast, vai nezināma ir bijusi man kvantitāte vai kvālitāte.

Piedēkļiem ir dota pa laikam tāda intonācija, kādu dzird Valmierā.

Ar sīkburtiem iespiestie vārdi ir tādi, kas man aiz viena vai otra iemesla ir likušies rakstu valodā nelietojami; jākonstatē tomēr, ka sākumā daži tādi vārdi diemžēl iespiesti ar normālā tipa burtiem.

Daudz vārdu dabūju no vairākām vietām, bet ne no visām ar intonācijas apzīmējumu. Tādos gadījumos es tieši aiz intonētā vārda minu tās izloksnes, no kuŗām es to zinu ar intonāciju, bet aiz vārda tulkojuma — tās izloksnes, no kuŗām es zinu tikai tā nozīmi, bet ne intonāciju; tâ piem. veîgt 1 AP, Erlaa, Fest., KatrE., Kl., Nerft [no šām vietām pazīstu šo verbu ar l], waschen Mag. IV, 2, 155, U,, Bers., Lub. [kâ Bērzaunē un Lubejā intonē šo verbu, man nebija zināms; no turienes pazinu tikai verba nozīmi]. Ja kādu vārdu, kam vairāk nozīmju, pazistu no kāda avota tikai ar intonējumu, bez nozīmes minējuma, tad šo avotu minu tūliņ aiz šķiŗamā vārda priekš nozīmēm, piem. I skrìne² Mar. n. RKr. XVII, 139 [šā vārda nozīme tur nav minēta!], skrīnis AP. [no turienes man šā vārda nozīme nav zināma], 1) ein Kasten.... Paša Mǖlenbacha rakstītajā daļā dažkārt nav izredzams, no kurienes viņam bijusi zināma intonācija, piem. vārdiem alnis, aūlis II; nav tur arī citādi vienmēr tās iekārtas, kas ievērota pārējā dāļā, — Retumis neizdevās noskaidrot, vai zināms vārds runājams ar krītošo, vai ar lauzto intonāciju; tādos gadījumos rakstu: „mit nicht gedehnter Intonation.“ Aiz tām formām, kas nāk no izloksnēm, kur ir tikai divas intonācijas (austrumos < un ^, rietumos ~ un ^), rakstu virs rindas mazu 2. — Kur kādam vārdam (piem. kum̂ps²) Mǖlenbachs intonāciju bija jau devis, lieku man klāt pieradušās atrodamās vietas ar to pašu intonāciju stūrainajās iekavās ar „auch“ priekšgalā. No iepriekšējām vārdnīcām tikai U. zināmā mērā apzīmē intonācijas, bet U. intonējumus esmu pa laikam ignorējis. Jo stiepto intonāciju U. apzīmē negātīvi, t. i. ar zīmes trūkumu, piem. wihse (= vĩze) „die Weise“. Bet gadās taču leksikografam daudz vārdu, kuŗu intonācija tam nav zināma, un tadus vārdus U. tâpat atstāj bez jebkādas zīmes. Rezultāts nu ir tas, ka nezinām piem., vai U. rakstījums wihse (der Spalt in der Erde bei heftigem Froste) ir lasāms kâ vĩze vai kā vīze (t. i., bez intonācijas apzīmējuma). Pozitīvi — ar apostrofu — U. apzīmē „grūsto“ intonāciju, kas rietumos apvieno seno krītošo un lauzto intonāciju, bet varbūt arī augšzemnieku krītošo intonāciju, kas radusies no senās krītošās un stieptās intonācijas, tâ ka arī šis Ulmaņa apostrofs nav katrreiz droši interpretējams. Bīlensteina dotās intonācijas ir gan te minētas, bet pret tām jāizturas ir kritiski, jo arī viņš stiepto intonāciju pa daļai apzīmē negātīvi (piem. „tilts" = til̃ts), un nav viņam neutrālu zīmju, ar ko apzīmēt ie un uo bez kādas intonācijas vai ar nezināmu intonāciju (ar õ viņš apzīmē uõ un ar ů — uô²). —

Latviešu vārdos, kā zināms, pa laikam uzsveŗ pirmo zilbi, un tāpēc vārda akcents ir apzīmējams tikai tur, kur uzsvērta ir ne pirmā, bet cita kāda zilbe. Un daru to ar virs līnijas liktu punktu uzsvērtas zilbes priekšā, piem. viê˙nâdi „immer“ (ar uzsvērtu otru zilbi). Bet no tam nu diemžēl tomēr neizriet, ka visiem vārdiem, kas te iespiesti bez jebkāda punkta vārda vidū, uzsvērta ir pirmā zilbe, jo dažkārt man akcenta vieta nebija droši zināma, un tādos gadījumos šī akcenta vieta arī ir palikusi neapzīmēta.

Šur tur vācu tulkojuma vietā esmu atstājis sava avota (Spr. vai Vid.) krievisko tulkojumu, ja attiecīgajam krievu vārdam ir vairāk kâ viena nozīme, vai arī ja šis krieviskais tulkojums man nebija gluži skaidri izprotams; aiz līdzīgiem iemesliem ir palicis vāciski netulkots arī dažs man iesūtīts latvisks interpretējums. Labi tas neizskatās, bet grūti nāktos šo trūkumu novērst. Atrodamo vietu vārdi ir doti ne viscauri, bet tikai pa lielākai daļai vāciskajā formā; Latgalē tikai dažiem pagastiem ir īpatnējs vācu nosaukums, un Vidzemē un Kurzemē dažiem novadiem latviskie nosaukumi pilnīgi saskan, piem. Briņķi. Ja nu kāds vārdu iesūtītājs no Briņķiem nav minējis, no kuŗiem Briņķiem viņš savus vārdus sūta, tad es ar nevarēju zināl, vai šie Briņķi būtu vāciski „Brinkenhof“, vai „Altdorf“. Atstāts pa laikam ir latviskais nosaukums arī vienam un otram novadam (piem. Saikava), kuŗa vāciskais nosaukums ir maz pazīstams. Turpmākos izdevumos visu vietu vārdi būtu dodami tikai latviskajā formā. — Gadījās materiālu krājumā retumis arī vārdi bez aizrādījuma, kur tie sastopami. Pašā sākumā esmu laikam šur tur Mǖlenbacha „Gulbeni“ (Kurzemē; vāc. Gulben) nepareizi pārdēvējis par „Schwaneburg“.

Kā jau priekšvārdos esmu teicis, Mǖlenbacha manuskriptā un viņa atstātajās zīmītēs citēto latviešu tekstu pareizumu pa lielākai daļai neesmu pārbaudījis. No citētām grāmatām un avīzēm man mājā bija tikai maza daļa, un ja es būtu gribējis visu pārējo citātu dēļ staigāt uz bibliotēkām, tad vārdnīcas iznākšana tik ļoti novilcinātos, ka to nevarētu attaisnot un attlīdzināt ar citātu pārbaudījumu. Jau tagad šī vārdnīca, saka Meijè (Meillet) Bull. XXXII, 179, esot nākusi klajā „à un rythme... peu rapide“.

Lai tad nu, ja kam rodas sevišķa vajadzība, tas pats pārbauda attiecīgo citātu! Tikai tad, kad citētais teksts pats par sevi aiz viena vai otra iemesla man radīja kādas šaubas vai nebija skaidri saprotams, salīdzināju to bibliotēkās ar orīģinālu. Un pie tam nereti izrādījās, ka vai nu teksts nepareizi norakstīts, vai arī citējumā dotais grāmatas sējums vai lappuse nesaskan ar orīģinālu. Aiz beidzamā iemesla es dažreiz pat nevarēju citēto vietu orīginālā sameklēt; šādos gadījumos es aiz citējuma šifras piemetinu iekavās „falsch!“. Arī citējumi no Barona Latvju dainām (BW.) ir vēlāk, kad biju jau pārliecinājies par citātu nepietiekošo pareizumu, visnotaļ rūpīgi pārbaudīti; tikai neesmu diemžēl piezīmējis, ar kuŗu vietu sākot tas ir noticis, par ko esmu tagad ļoti nemierā ar sevi. BW. pirmais sējums iznāca pa burtnīcām, un sākumā neatģidu, ka Mǖlenbacha citējumos piem. „Ld. 10.844“ apzīmē BW. I, 844. lappusi (kas ietilpa šā pirmā sējuma desmitajā burtnīcā); nodomādams, ka punkts aiz 10 te atdala tūkstotiekus no 844, esmu diemžēl šo punktu vienkārši izmetis un ar to sabojājis citējumu. Tâ radušās kļūdas pēc šā mana aizrādījuma ir viegli izlabojamas. Šai sakarā vēl aizrādu, kâ var būt radušās dažas citas kļūdas citējumos. Lieta ir tā, ka Mǖlenbachs diemžēl nav ekscerpējis vārdnīcai tikai autoru orīģinālizdevumus, bet arī pārdrukājumus dažādās chrēstomatijās, pie kam attiecīgā autora vārds citējumā pa laikam palicis neminēts! Arī šo trūkumu esmu atstājis nenovērstu, taupīdams laiku. Dažkārt var arī palikt neziņā, kuŗš no kādas grāmatas izdevumiem ir citēts. Un gadās pat, ka Mǖlenbachs no kāda vairāksējumu izdevuma citējumā ir devis tikai virsraksta šifru bez sējuma un lappuses rminējuma, vai arī otrādi: tikai sējumu un lappusi (piem. sub voce leksis); lūdzu nedomāt, ka es tur vainīgs. Arī pašam man netīkas redzēt, ka citējot kādu žurnālu dažreiz minēts ir sējums, citreiz turpretī — gada gājums; bet arī to nevarēju bez liela laika zaudējuma novērst.

Nav šis darbs diemžēl arī citādi nekāds „thesaurus linguae letticae“; jāsaka par to apmēram tas pats, ko Būga ir teicis par savu leišu vārdnīcu, proti, ka tas īsti ir tikai materiālu krājums pilnīgai vārdnīcai. Nerunājot par to, ka nav man izdevies dažiem vārdiem noskaidrot nozīmi vai izrunu, um ka tur trūkst laikam vēl daudz izloksnēs sastopamu vārdu*, liels trūkums ir tas, ka literātūra un pat Latvju dainas nav sistēmatiski un pilnīgi ekscerpētas, un ka nav minēts, kur un kad pirmo reizi sastopami tādi vārdi, kas nevar būt vecs mantojums. Šā trūkuma novēršanai mana mūža laikam nepietiktu, ievērojot it īpaši to, ka daudz laika man aizjem amata pienākumi. Vēlamas ir arī pilnīgākas ziņas par tādu vārdu izplatījumu, kas sastopami tikai vienā Latvijas daļā. Tâpat (sevišķi sinōnimu) vārdu nozīme dažkārt būtu turpmāk pamatīgāki jānoteic, pieliekot visiem maz pazīstamiem priekšmetiem zīmējumus un ar zoologu um botaniķu palīdzību noskaidrojot kustoņu un stādu vārdus.

Pie darba trūkumiem jāpieskaita arī tas, ka sniedzot no verbiem atvasinātos nominā agentis (ar -ējs un (t)ājs) un nominā actionis (ar -šana un -ums) un adjektīvu substantīvējumus ar -ums nav ievērota stingra noteiktība: pa daļai tie ir minēti, pa daļai — izlaisti. Šie nomina agentis un actionis ir nu gan iespējami blakus katram verbam, un tie pieder it kâ pie verba paradeigmas, tâ ka minēt visus tos būtu lieka laika un telpu šķiešana. Vispāri esmu centies sniegt minētos atvasinājumus tad, kad tie bija sastopami kādā citējumā, vai kad to nozīme bija kaut kâ pārveidojusies; bet redzu tagad, ka trūkst šai ziņā konsekvences. Normāli atvasināmie deminūtīvi pa laikam atsevišķi nav minēti. Izlokšņu infīnītīvus ar -e̦nât un adjektīvus ar -aiņš es šķiŗamos vārdos neminu, bet dodu tai vietā formas ar -inât resp. -ains.

Gramatiskā kārta latviešu substantīviem vispāri nav minēta, jo to jau pa laikam noteic substantīva galotne. Lai varētu atšķirt o-celmus no i-celmiem, kas abēji beidzas viensk. nōminātīvā ar -s, aiz i-celma nōminātīva ir rakstīta vēl ģenitīva galotne (-s), piem. klẽts, -s; tâ tad viensk. nōminātīvs, kas beidzas ar kādu līdzskani +s (vai š), ir (vīriešu kārtas) o-celms, ja aiz tā neseko -s, piem. jùmts. Kur izjēmuma gadījumā kāds i-celms var būt arī vīriešu kārtas, tur tas ir aizrādīts. Verbiem aiz infīnītīva ir minēta tagadnes um pagātnes forma, atskaitot tos daudzos gadījumus, kur tagadnes un pagātnes forma izriet no infīnītīva formas; tâ piem. visiem infīnītīviem ar -uot, kam vismaz divi zilbes, tagadne un pagātne beidzas ar -uoju, un tāpēc te nav vajadzības pēc infīnītīva minēt arī vēl tagadni un pagātni. Kur tagadnes (un pagātnes) forma būtu jāmin, bet nav minēta, tur tā man nav bijusi zināma.

Ja homōnimi vārdi formāli nav identiski, t. i. nav no tās pašas saknes atvasināti, tad katrs no tiem, zināms, jāapstrādā par sevi, zem sava šķiŗamā vārda. Bet praksē ne katrreiz var droši noteikt, vai divi homēnimi vārdi ir radušies no tās pašas saknes vai ne, un sakarā ar to šai darbā nav diemžēl stingras konsekvences šai ziņā. Ja gadās, ka runājot par kāda vārda etimoloģiju es ne visas šā vārda nozīmes attiecinu uz to pašu sakni, tas izskaidrojams ar to, ka artikulu par šo vārdu neesmu pats uzrakstījis, bet ka tas man atradās priekšā jau gatavs manuskriptā, ko es tad nu, laiku taupīdams, negribēju vairs pārrakstīt. Aiz tā paša iemesla dažkārt kāda vārda nozīmes seko cita aiz citas ne tai kārtā, kāda man pašam šķiet pareizākā; bez tam, dažiem vārdiem pieradās jaunas nozīmes, kad artikuli par tiem jau bija sarakstīti. Un Mǖlenbacha atstātais manuskripts bija pirmajās burtnīcās tik cieši sarakstīts, ka negribot to pilnīgi pārrakstīt nevarēju ne to pilnīgi pārveidot pēc sava prāta, nedz savus papildinājumus katrreiz iespraust tur, kur tie vislabāk iederētu.

Sevišķi nožēloju, ka nevarēju izlabot tādus Mǖlenbacha rakstītus artikulus kâ piem. klaũģis, kur aiz šķiŗamā vārda klaũģis tieši seko vēl otra forma klaũga un pēc tam trīs nozīmes, pie kam aiz pirmās nozīmes minētas dažādas atrodamās vietas; te nav izredzams, kuru formu kuŗā vietā lieto, un no kurienes zināma šo vārdu intonācija.

Neesmu arī diemžēl bijis viscauri konsekvents, apzīmējot patskaņu garumu (pa daļai ar ´, pa daļai ar ¯) senīru un senīslandiešu vārdos un i un u nezilbiskumu senīslandiešu vārdos; bet no tam nekādi pārpratumi nevar rasties.

Dr. phil. J. Zēvers ir gan IMM. 1928, II, 301—314 ievietojis rakstu ar nosaukumu „Prof. J. Endzelīna etimoloģijas Mǖlenbacha vārdnīcā“, gribēdams, acīm redzot, radīt lasītājiem uzskatu, it kâ visas manas etimoloģijas šai vārdnīcā ir tikpat nepareizas, kâ tās, ko esmu pa laikam ļoti atturīgā veidā devis vārdiem ālata, ālêt, bamzât, bingulis, budulis, buka II, buldrijāns, endzeliņš 2, ģīne, īkaste, kaldūne, klumpis, krim̃bīteris, krum̃pa, krum̃pēt, lasks 2, leperēt, muozêt, piñdele, *pumpa I, rievelis*, kuŗiem viņš šai savā rakstā uzrāda lejsvācu orīģinālus, kas man pašam nevarēja būt pazīstami, jo man nebija to grāmatu, kuŗās tie ir atrodami. Bet ceru, ka lietpratēji tāpēc tomēr vispāri manas etimoloģijas nepieskaitīs pie šā darba trūkumiem, lai gan arī vēl dažas citas no tām var būt neizdevušās. R. Trautmanis gan domā KZ. LI, 313 ka man vajadzējis minēt tikai radniecīgos leišu, un prūšu vārdus. Bet ir taču latviešu vārdi, kam var sameklēt radus ne leišu vai prūšu valodā, bet kādās citās indoeiropiešu valodās, un kas tomēr, līdz šim nevienā etimoloģiskā vārdnīcā nebija minēti. Un speciālai latviešu valodas etimoloģiskai vārdnīcai varbūt nebūtu izdevēja.

Neraugoties uz visiem manis paša pamanītiem un nemanītiem šā darba trūkumiem, varu tomēr teikt, ka visi, kas interesējas par latviešu valodu, atradīs tur daudz laba un derīga. Un par to nākas pateicība un atzinība visiem, kas to līdzējuši darināt. Vislielākais nopelns, zināms, te ir pašam K. Mǖlenbacham, kas veicis ir darba lielāko daļu, savākdams ļoti daudz materiālu visai vārdnīcai un uzrakstīdams apmēram pusi no tās; ievietoju tāpēc te biografiskas ziņas par viņu un viņa attēlu.

Tūliņ pēc viņa man godam jāmin sava uzticamā un sapratīgā palīdze un bijusī klausītāja Edite Hauzenberga-Šturma, kas ir iestrādājusi Mǖlenbacha manuskriptā vēlāk klātpienākušos materiālus, sarakstījusi — viņa manuskriptam izbeidzoties — gandrīz visu atlikušo daļu un ekscerpējusi lielāko daļu no te citētiem pēckaŗa tekstiem. Viņas rakstījumā esmu šur tur daudz ko iespraudis un dažus vārdus esmu visus pats uzrakstījis, tâ ka eventuālas rediģējuma kļūdas vārdnīcas otrā pusē var būt manis (un ne viņas) nodarītas. Viņas vārds, ja vien viņa pati to vēlētos, būtu minams uz šā darba titullapas blakus manējam.

Lielu atzinību ir izpelnījušās arī visas tās personas, kas vai nu ir piedalījušās R. L. B. valodniecības nodaļas sēdēs, kur tika vākti un iztirzāti materiāli šai vārdnīcai, vai arī ar rakstu ir piesūtījušas man vārdus.

Sākot ar 1922. gadu, minētā Valodniecības nodaļa ir vārdnīcai veltījusi vairāk kâ 300 sēžu (ik pa 2 stundām). Dalībnieku bija pirmajos gados caurmērā apmēram 25, vēlāk apmēram 30 un beidzamā laikā dažkārt pat 48. Arī Mǖlenbacha vadībā no 1909. gada līdz 1915. gadam vārdnīca nodarbinājusi apmēram 160 sēžu. Sēdēs viskārtīgāki ir piedalījušās šādas personas (kas piedalījušās arī Mǖlenbacha laikā, te apzīmētas ar „arī M.“, kas piedajījušās tikai vai gandrīz tikai Mǖlenbacha laikā — ar „M.“):

stud. hist. P. Abuls no Trikātas, rakstnieks un skolotājs Fr. Adamovičs (arī M.; sēžu rakstvedis) no Dundangas, stud. phil. M. Alksnis no Skultes, stud. phil. K. Ancītis no Aknīstes, privātskolotāja A. Auniņa-Vīgante no Bauskas, dzejnieks A. Austriņš no Vecpiebalgas, privātdocente A. Ābele no Valmieriešiem, stud. phil. E. Ādamsons no Limbažiem, rakstnieks M. Ārons (arī M.) no Bērzaunes, paidagēgs J. Bebris no Cesveines, stud. phil. J. Bičolis no Zemgales Biržiem, stud. phil. Z. Birzniece no Džūkstes, rakstnieks P. Blaus (M.) no Ērgļiem, valodnieks F. Brencis (M.) no Mālupes, skolotājs J. Brēmanis no Āraišiem, stud. phil. E. Brilte no Mālupes, stud. phil. A. Cillenberga no Siguldas, skolotājs J. Cīrulis (arī M.) no Drustiem, A. Dimbergs (M.), stud. phil. K. Draviņš no Stendes, veterinārārsts P. Dreimanis no Krustpils, stud. phil. E. Elksnīte no Praulienas, stud. phil. J. Freimanis no Mēmeles, Dr. theol. K. Freudenfelds no Dzirciema, cand. phil. E. Gaile no Trikātas, skolotājs K. Grants no Vandzenes, stud. phil. H. Grundmane no Adulienas, J. Grundmanis (M.), dzejnieks J. Janševskis no Nīgrandas, dzejnieks J. Jaunzemis (Apsīšu Jēkabs; arī M.) no Lizuma, stud. phil. V. Kancāns no Kaldabruņas, profesors J. Kauliņš no Sausnējas, stud. phil. A. Kivrāne no Zvirgzdines, skolotājs FM. Klēbachs no Galgauskas, J. Kreilis no Ērģemes, stud. phil. V. Krīģere no Džūkstes, stud. phil. V. Kurcalts no Ērgļiem, profesors J. Lautenbachs no Matkules, skolotāja Z. Lence no Vidrižiem, ierēdnis J. Līdaka no Lielsalacas, stud. phil. O. Līdeks no Meirāniem, stud. phil. A. Lūse no Vecpiebalgas, docents A. Malvesis no Vecgulbenes, skolotājs E. Māliņš no Lubānas, stud. phil. E. Medene no Rūjienas, stud. phil. L. Millere no Penkules, stud. phil. E. Miķelsone no Dzelzavas, J. Miesiņš (M.), stud. phil. M. Miezone no Sarkaņiem, mācītājs Fr. Mǖlenbachs no Kandavas, žurnālists O. Nonācis no Bērzaunes, stud. phil. K. Ozole-Dardzāne' no Skujenes, stud. phil. M. Ozoliņa no Ērgļu Katriņas, skolotājs F. Ozoliņš no Zaubes, stud. phil. P. Ozoliņš no Vecpiebalgas, Dr. P. Perlbachs (ari M) no Drustiem, cand. phil. K. Plukšs no Veclaicenes, J. Punka no Bērzaunes, stud. phil. E. Putniņš no Svētciema, A. Ramāns (M.) no Bērzaunes, stud. phil. E. Ratniece no Vecates, cand. paed. K. Rinkužs no Saikavas, stud. phil. B. Spūlis no Vārkavas, P. Strads no Varakļāniem, stud. phil. E. Šenkevice no Snēpeles, profesors P. Šmits no Raunas, stud. phil. J. Tambergs no Sējas, inženieris M. Tamužs no Dunikas, stud. phil. K. Tichovskis no Pildas, skolotāja Torgašova-Šulce no Zaļeniekiem, redaktors un lektors J. Velme no Rūjienas, K. Vilciņš no Skujenes, stud. phil. J. Vīksne no Sunāksts, P. Vītoliņš (arī M.) no Vestienas, namīpašnieks J. Zāģeris no Jaunpiebalgas, stud. phil. J. Zariņš no Ogres, stud. phil. M. Zichmane no Kursīšiem, stud. phil. E. Zirnītis no Lubānas.

Rakstveidā man vairākkārt ir piesūtījuši materiālus vārdnīcai:

stud. phil. A. Aizsils Lubānā, dzejnieks A. Baltpurviņš Gaujienā, J. Bērziņš no Kosas, docents L. Bērziņš Rīgā, cand. phil. M. Bērzkalne Cesveine, skolotājs A. Bite Valmierā, M. Blauzde no Asītes, skolotājs K. Bormanis no Taurenes, mācitājs M. Celmiņš Lielsalacā, ģimnazijas direktors K. Corbiks Pļaviņās, M. Dančauska Drustos, rakstnieks K. Egle no Druvienas, skolotājs J. Freibergs Aizkrauklē, komponists J. Graubiņš Rīgā, skolotājs F. Jauģietis no Gramzda, J. Kadilis Rīgā, K. Kraujiņš Daugavpili, H. Kreicers Rīgā, J. Kreics Rīgā, R. Küglers Rīgā, J. Lauva Rīgā, P. Leitāns Rīgā, K. Līniņš no Nīkrāces, skolotājs K. Lielozols Nīcā, J. Miķelsons no Rūjienas, dir. K. Mīlgrāvis Rēzeknē, M. Navenickis 10 Zasa, R. Nicmanis Mangaļos, E. Ose Rucavā, skolotājs J. Ozoliņš no Jaunpiebalgas, cand. phil. M. Pelēce Jaunjelgavā, J. Peskuts Sesevē, stud. phil. J. Pīlaps Jelgavā, E. Platacs Raunā, J. Pontevičs no Neretas, A. Punka Rīgā, E. Rezevskis . Eiģetnē, A, Rumpēteris Vidrižos, J. Rupjais Asūnē, P. Sala Rīgā, A. Saukants no Nīkrāces „džejateks A. Saulietis no Cesveines, rakstnieks M. Siliņš no Vīšiņķiem, skolotājs J. Sīlis Liepājā, : skolotājs P. Skaidrais Rīgā, skolotājs A. Skuja Cēsīs, V. Spandegs no Dikļiem, skolotājs K. Streipa . Cēsīs, O. Timans no Alsviķa, M. Vējš Ciecerē, P. Vītoliņš Stelpē, mācītājs A. Vītols Cesveinē, A. Žaimunds Rīgā.

Pateicība nākas arī tām laikrakstu redakcijām, kas ievietojušas savos organos paskaidrojamo vārdu sarakstu, valstspapīru spiestuvei par rūpīgu iespiedumu un kultūras fondam par naudas līdzekļiem!

*) Jau tagad man sakrājies daudz papildinājumu, kas tiks laisti klajā, cik drīz vien iespējams.

*) Šis Zēvera kgs l. c. 303 nepatiesi pauž, ka es salīdzinot vārdu bliẽte „Lanzette“ ar vārdu blieks „Kalkschlägel“; patiesībā ar to es salīdzinu tikai vārdu bliẽte „Kalkschlägel“, kâ skaidri redzams no manas piezīmes aiz vārda blieks, bet par pirmās bliẽtes etimoloģiju nemaz nerunāju.