Paplašinātā meklēšana

âbeliņš, für âbuoliņš "Klee" BW. 7446, 1.

Avots: ME I, 234

abjāši, abjāšu(s) "rittlings" Everss, (abjâšu) Bers.

Avots: EH I, 1

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â ² ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

abpušãm, von beiden Seiten. Naud., AP., Bers.

Avots: ME I, 6

abrumaĩšķis, eine kleine Holzschaufel zum Umrühren des Teiges (Nurmhusen).

Avots: ME I, 6

‡ âdmenīša Saikava n. FBR. IV, 70, die Frau eines Gerbers.

Avots: EH I, 192

ādumiņš, der Fruchtboden des abgeblühten, samenlosen Löwenzahns Nigr. [ād- aus ārd-, zu li. ardùs "поркiй"?]

Avots: ME I, 236

‡ afaļš PlKur., = apaļš, rund; aus *apfalš < *apvaļš (li. apvalùs ).

Avots: EH I, 3

àitašķi, àitu-a., Schafgarbe (Achillea millefolium) RkR. II, 64, auch pelašķi.

Avots: ME I, 14

àitiẽši, Schafe, aitiešu bars, eine Herde Schafe Kaudz. M.

Avots: ME I, 14

‡ aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5

‡ àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizizgãjušais Dunika, = ‡ àizàizpagãjušais.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6

àizaũlekšuôt, àizauļuôt: gar sē̦tas zediņiem aizauļuoja kāds braucējs Azand. 84.

Avots: EH I, 6

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas kā vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18

‡ àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7

‡ àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8

‡ àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8

‡ àizbāšķis,

1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;

2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.

Avots: EH I, 8

àizbāšķĩtis, Demin. von àizbāsķis = aizbāzis: līdzās sēd tautu meita tā kā luogu aizbāšķītis BW. 21288.

Avots: ME I, 18

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizblàkšķinât ² Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblãrkšêt Kal., mit Gerassel hin-, wegfahren: a. ar dzelžu ve̦zumu.

Avots: EH I, 10

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

‡ àizblìšķêtiês ² Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.

Avots: EH I, 10

‡ àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10

‡ àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

‡ àizbraukšêt, (Äste, Reisig) knarren machend fortlaufen Trik. Refl. -tiês, erknarren, eine ganz kurze Zeitlang knarren: mežā kas aizbraukšējās Trik.

Avots: EH I, 11

‡ àizbraušķêtiês Golg., Schwanb., = ‡ àizbraukšêtiês.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrikšêt Kal., (Äste) knacken machend hin-, wegeilen: pa mežu kas aizbrikšēja.

Avots: EH I, 12

‡ àizbrikš(ķ)êtiês, = àizbrĩkšķêtiês: kas tur aizbrikšķējās mežā? Bauske.

Avots: EH I, 12

‡ àizbrikš(ķ)êtiês, = àizbrĩkšķêtiês: kas tur aizbrikšķējās mežā? Bauske.

Avots: EH I, 12

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

‡ àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās ² , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

‡ àizbūkšķinât, zu schnarren veranlassen (perfektiv): a. būkšķi Wandsen.

Avots: EH I, 13

àizduôšas, Vorschuss, Darlehen. Spr., Tirs.

Avots: ME I, 24

‡ àizdraišķît, vollstreuen: a. ceļu ar zàlēm Erlaa.

Avots: EH I, 19

‡ àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21

àizèlša, jem., der ausser Atem kommt (kas arvien aizelšas) Wid.

Avots: ME I, 25

àizezeriẽši Druva II, 269, Leute, die jenseits des Sees wohnen; auch àizezerniẽki.

Avots: ME I, 25

‡ àizizgãjušais Dunika, der vorvergangene: aizizgājušu svētdien[u].

Avots: EH I, 26

‡ àizkaimiņš "?"; mūsu aizkaimiņi Janš. Līgava II, 406.

Avots: EH I, 28

‡ àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?

Avots: EH I, 29

‡ àizkāršas, die Versperrung des Weges für die von der Kirche zurückfahrenden Hochzeitsgäste Kegeln n. Latvijas Saule S. 616.

Avots: EH I, 30

àizkãršuôt, àizkãrtît Oger,

1) Stangen vorlegen, mit Stangen versperren:
aizk. ceļu;

2) mit Stangen umzäunen, einfriedigen:
kādu zemes gabalu aizkāršuot.

Avots: ME I, 31

‡ àizkašât,

1) = ‡ àizkasît 1: a. gružus pruojām Salis;

2) = ‡ àizkasît 2 Wolm.;

3) = ‡ àizkasît 3 Golg., Wolmarshof.

Avots: EH I, 29

‡ àizkašņât Golg.,

1) = ‡ àizkasît 1;

2) = ‡ àizkasît 2: a. sē̦klas ar zemi Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 29

‡ àizklaušinât Sessw., = ‡ àizklausinât.

Avots: EH I, 31

‡ àizklešķêt, = àizķep(ê)t, sich (acc.) verkleben Dond.: bē̦rnam acis aizklešķējušas ar puvešiem.

Avots: EH I, 31

àizklubašuôt, intr., abwatscheln, schweren Schrittes weggehen. Kursiten [zu kluburs].

Avots: ME I, 32

‡ àizklunkšêtiês Golg., für eine kurze Zeit zu klunkern (schluckern) anfangen: piens pudelē aizklunkšējās.

Avots: EH I, 32

àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.

Avots: ME I, 33

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33

‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.

Avots: EH I, 32

‡ àizkrekšķêtiês Ar., = àizkrekstêtiês.

Avots: EH I, 33

àizkrēšļuôt, hindämmern (schwinden): pruom aizkrēšļuo viss Druva II, 1150.

Avots: ME I, 33

àizkulšêt, intr., hin-, wegwatscheln: vecenīte aizkulšēja uz baznīcu N. - Schwnb.

Avots: ME I, 34

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

àizkušņi, die Ermüdung: tam zirgam ir aizkušņi, dieses Pferd wird leicht müde.

Avots: ME I, 34

àizlankšuôt, intr., hin-, weglaufen: upīte rāmi aizlankšuo krustam pa ceļa apakšu Sil.

Avots: ME I, 36

‡ àizlaûšķinât "brechend (z. B. Aste) fortlaufen" Warkl.

Avots: EH I, 36

àizlēkšuôt: hin-, weggaloppieren.

Avots: EH I, 36

àizlēkšuôt, davoneilen: gar sē̦tu aizlēkšuoja jēriņu bars A. XVII, 305.

Avots: ME I, 36

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38

àizmā`rša PS., nach L. auch aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39

àizmā`ršĩba [nach L. auch: aizmārsība], die Vergessenheit, Vergesslichkeit, Vergessamkeit: aizmāršības klēpī miegs viņu uzņēma Seib.

Avots: ME I, 39

àizmā`ršîga PS. (àizmā`rkšîgs Serb., Bers.), vergesslich: mugurā drēbi nevar šūt, tad paliek aizmāršīgs JK. II, 89, RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 39

àizmā`ršîgs: in Salis mit ãr.

Avots: EH I, 38

‡ àizmẽrkšt, -šu Dunika, Rutzau, zudrücken: a. acis.

Avots: EH I, 39

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

àizmir̂kšt (: auch C., Golg.): II pl. imper. aizmirkšķiet acis! III p. prt. aizmirkšķa, part. prt. aizmirkšķis Kaudz. Izjurieši 267; acīm jāstāvuot... stipri aizmirkstām (für aizmirkštām?) Jaunie mērn. laiki IV, 115.

Avots: EH I, 39

àizmir̂kšt, schliessen: kungs aizmirkša acis LP. VI, 393. meitenīte acis aizmirkšuse Vēr. II, 516. Aps., JK., C.

Avots: ME I, 40

àizmìrša, der, die Vergessame: es ve̦cā aizmirša Ad. All.

Avots: ME I, 41

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

‡ àizpagājušgad Linden, im vorvergangenen (vorvorigen) Jahre.

Avots: EH I, 41

‡ àizpagājušnedēļ Linden, in der vorvergangenen Woche.

Avots: EH I, 41

àizpakšis Festen, Lub., ein als Abtritt benutzter Ort hinter der Norke: kâ sivē̦nam uz aizpakši P. W. Šis ar mani tiesāties 4.

Avots: EH I, 41

àizpakšis, der Ort hinter der Norke Vīt. 76.

Avots: ME I, 43

‡ àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 42

‡ àizprašņât Siuxt, = àizprasît 2: nav labi, ka ceļu aizprašņā.

Avots: EH I, 43

‡ àizpuĩšuôt pruojām, zum Weggehen (zur Abreise) ausrüsten Stenden: nu beidzuot viņu aizpuišuojām pruojām!

Avots: EH I, 44

àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.

Avots: ME I, 45

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

‡ àizrēkšķêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 45

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

àizrikšuôt, wegtraben: jātnieks aizrikšuoja pruojām.

Avots: ME I, 46

àizrukšêt Salis, grunzend hin-, weggehen: vepris aizrukšēja pa ceļu.

Avots: EH I, 46

‡ àizrukšķêtiês, einige grunzende Laute von sich geben: vepris aizrukšķējās.

Avots: EH I, 46

‡ aizrušinât,

1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;

2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.

Avots: EH I, 46

àizšàlkt, rieselnd, brausend wegfliessen, sich entfernen: strauta burbuļi aizšalc A. XVII, 396.

Avots: ME I, 54

‡ àizšàlktiês Spr., für eine kurze Zeit zu rauschen anfangen (vom Walde).

Avots: EH I, 54

‡ àizšaũdît,

1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);

2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;

3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 55

àizšaũjamais: auch BielU., Siuxt.

Avots: EH I, 55

àizšaũjamaĩs, àizšaũnamaĩs, der Schieber, Riegel.

Avots: ME I, 54

àizšaũstiês, sich verhüllen, -decken Rutzau. Zu li. siaũsti "umhüllen".

Avots: EH I, 55

àizšaũt atspuoli aiz šķieta, das Weberschiffchen hinter den Weberkamm hineinschiessen (intr.) machen; vgl. auch aizšautiem ("?") pupē̦niem (so, mit u zu lesen) Fil. mat. 133.

Avots: EH I, 55

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

‡ àizšaũtne,* die Ofenklappe; ein Riegel: aizšautne priekšā A. Brigader Daugava I, 1339.

Avots: EH I, 55

‡ àizšāve̦kls, ein Riegel: a. aizšauts durvīm priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķaidît, zuspritzen, spritzend verdecken: uogas šķaidīdama, viņa man aizšķaidīja visas acis Meiran.

Avots: EH I, 55

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54

àizšķaut, das Primitivum zu àizšķaũdît Hug. Mag. XII, 1, 85.

Avots: ME I, 54

‡ àizšķebinât, = apšķebinât.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķederêtiês Nerft, = àizšķeterêtiês 2.

Avots: EH I, 55

àizšķelˆt, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54

‡ àizšķeñdêt, schimpfend (scheltend) wegbekommen: a. kuo nuo mājas (pruojām).

Avots: EH I, 55

‡ àizšķẽrêt, (Garn) aufzuscheren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C. u. a.: a. aude̦klu līdz pusei un tad pamest.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķẽrpelêt Stenden, behauend splittern (intr.) machen: kuoks nav gludi nuotē̦sts, bet šur un tur aizšķē̦rpe̦lē̦ts.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķḕrsît ² Lis., = àizšķḕršļuôt.

Avots: EH I, 55

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55

‡ àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķe̦taklêtiês Salis, àizšķe̦tâties Lemsal, tollend hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 55

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54

‡ àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķibêt "hin-, wegtragen" Warkl.

Avots: EH I, 55

àizšķìebt, tr., in schiefe Stellung bringen, verziehen; refl., in schiefe Stellung kommen, sich verziehen: mute aizšķiebusēs sāņus Aps.

Avots: ME I, 55

‡ àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja mājai garām Jürg.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķìlmît ² Saikava, weggehen: a. uz māju.

Avots: EH I, 55

àizšķilt, ‡ Refl. -tiês: dzirkstele aizšķīlās aiz piedurknes; gar acīm, der beim Feueranschlagen erzeugte Funke fuhr (schoss) hinter den Ärmel, an den Augen vorbei.

Avots: EH I, 55

àizšķil˜t, Feuer anschlagend etwas anzünden: pīpmanis ar aizšķiltuo puosi pīpi aizdedzina Laps.

Avots: ME I, 55

‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķiņ̃ķuôt, wegschenken.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķir̃stît,

1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;

2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.

Avots: EH I, 55

àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).

Avots: EH I, 55

àizšķir̃t, tr., ein Blatt im Buche verschlagen: neaizšķiri man šuo vietu. Nach U. die Seite eines Buches einzeichnen. lai Dievs tuo aizšķiŗ, Gott wende es ab, Lind. n. Mag. XIII, 3, 68.

Avots: ME I, 55

àizšķîst, ‡

2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.

Avots: EH I, 55

àizšķîst, intr., zerschellend wegfliegen: vāzes gabali aizšķīda cits nuo cita MWM.

Avots: ME I, 55

àizšķĩt,

2): auch Tirsen n. RKr. XVII, 81 ("eilig, ohne umzuschauen, hin-, weggehen").

Avots: EH I, 55

àizšķĩt,

1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;

2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.

Avots: ME I, 55

àizšķũrêt, 1): auch in Nötk. und Stenden; ‡

2) durch feindseliges Verhalten wegbekommen
Golg.: ve̦de̦kla vīramāti aizšķūrēja nuo mājas.

Avots: EH I, 55

àizšķũrêt, weg-, hinschaffen: pats ar savām kājām vairs nespēj iet, diez kā varēs aizšķūrēt Ramkau.

Avots: ME I, 55

àizšķūt, dass. was aizšķaudīt.

Avots: ME I, 55

‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.

Avots: EH I, 55

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56

àizšļakstêt, vollspritzen: lai nelaiķim neaizšļakstuot acis BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļakstît, schallend (mit einer breiten Masse) vollspritzen (tr.) Warkl.: a. kam acis ar dubļiem.

Avots: EH I, 56

àizšļàkt, ‡ Refl. -tiês, mit Geräusch hin-, wegstürzen (intr.): nuo vārpām birstuošuos graudus dzirdēja aizšļācamies plānu vis˙apkārt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 56

àizšļàkt, tr.,

1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;

2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļam̃pât, durch Kot hin-, wegwaten, auf einem schlechten Weg langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļaûkâtiês Trik., sich rekelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļàukt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen; hin-, wegrutschen;

2) hinter etwas, hin-, weggiessen, -spritzen (mit Wucht, in der Form eines starken Strahls)
AP. (= àizšļàkt 1).

Avots: EH I, 56

àizšļaupt, wegschneiden Frauenb.: a. nuost ar nazi pirkstam labu šķēli.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļirkt, hinter etwas spritzen (tr.): a. kam škidrumu aiz ādas; hin-, wegspritzen (tr.).

Avots: EH I, 56

‡ àizšlogât Dond., sich bei Schlackenwetter mit nassem Schnee anfüllen und dadurch gesperrt werden: kad struopa skrejcaurums ar šlogu aizšlogā, tad tas jāiztīra.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļûdêt Lis. u. a., (unwillkürlich) hin-, weggleiten, -rutschen.

Avots: EH I, 56

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā māte aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļukt, hinter etwas, hin-, weggleiten: maks aizšļucis aiz uoderes. grāmata aizšļuka aiz kumuodes.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļùkt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen:
viņas aizšļūca mums garām Janš. Dzimtene III, 193;

2) mühsam, auf schneearmem Weg oder durch Kot hin-, wegfahren
Dunika, Kal., (mit ũ ) Rutzau: a. ar ragūm pa dubļiem uz mežu. Refl. -tiês, = ‡ àizsļùkt 2.

Avots: EH I, 56

‡ àizslupšķêtiês Oknist, = àizšļupstêtiês.

Avots: EH I, 49

àizšļupstêtiês, einen stammelnden Laut hervorbringen MWM. XI, 259.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļurât Schnehpeln, = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

[àizšļũtêt Dnd. = aizlikt šļūti durvīm priekšā, verriegeln.]

Avots: ME I, 55

‡ II àizšļũtêt, langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56

àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.

Avots: ME I, 51

‡ àizšmauga Wessen, = àizžmauga.

Avots: EH I, 56

‡ àizš`maugt U. "durchgehn, sich davonmachen".

Avots: EH I, 56

àizšmàukt, àizšmukt A. XX, 567, intr., ausspannen, sich davonmachen (unbemerkt): gan jau zināšu aizšmaukt pie biedriem Laps.

Avots: ME I, 55

àizšmìgnêt ² Oknist, lächelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

‡ àizšmurgt, schwirrend auf- und hin-, wegfliegen Fest.: rubeņi cits pēc cita šmurdzin aizšmurdza.

Avots: EH I, 56

‡ àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56

‡ àizšņakstinât: lietus aizšņakstina Trik., die Wolke zieht (intr.) leicht (ein wenig) regnend hin (weg).

Avots: EH I, 56

àizšņàkt,

1) tr., im Schnarchen übertreffen;

2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.

Avots: ME I, 55

‡ àizšņàukt, hinter etwas oder hin-, wegschneuzen: a. aiz piedurknes; a. (ar vienu nāsi, uotru aizturuot) līdz sienai.

Avots: EH I, 56

àizšņir̂kstêtiês, anfangen zu knirschen: tiem zuobi aizšņirkstas Vēr. II, 1397. C.

Avots: ME I, 55

‡ àizšņuõrêt, zuschnüren Dunika u. a.: a. zābakus.

Avots: EH I, 56

‡ àizšņukstêtiês, für eine kurze Zeit zu schluchzen (leise zu weinen) anfangen: bē̦rns aizšņukstejās.

Avots: EH I, 56

‡ aîzšņûkt ² Dunika, Stenden, = ‡ àizšņàukt.

Avots: EH I, 56

àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.

Avots: ME I, 55

‡ àizšpļaũt Dunika, Kal., vollspeien (und dadurch verdecken, sperren): a. kam acis.

Avots: EH I, 56

‡ àizsprakšķêt Siuxt, = àizsprakstêt.

Avots: EH I, 51

‡ àizspur̃kšêt, (Siuxt) àizspur̃kšķêt, = ‡ àizspurgt: tas aizspurkš (nuo Lizda) pruojām Kaudz. Vecpiebalga 80.

Avots: EH I, 51

‡ àizšūnuôt M. Ārons, = àizvaskuôt, àizvâkuôt.

Avots: EH I, 56

àizšũpuôt, -ât, schaukelnd wegtragen, wegschaukeln: jūŗas viļņi aizšūpuo tuo svešumā Aps. Refl. -tiês, sich hinschaukeln: reizēm viņa aizšūpuojās līdz egļu virsaunēm Vēr. II, 9.

Avots: ME I, 55

‡ àizšust, ein wenig ergrimmen Bauske.

Avots: EH I, 56

‡ àizšũstît, flickend zusammennähen Ahs.: a. zeķu caurumus.

Avots: EH I, 56

àizšũt, tr., zunähen: caurumiņu. bites kanniņas aizšuj Konv. ² 381.

Avots: ME I, 55

àizšvelpt, ‡ Refl. -tiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Wessen.

Avots: EH I, 56

àizšvelpt, s. àizsvilpt, BW. 15369.

Avots: ME I, 55

‡ àizšvĩkât ar naglu, mit einem Nagel ein Zeichen (streifend) hin-, davorziehen.

Avots: EH I, 57

‡ àizšvĩkstêt, raschelnd hin-, weggehen Bauske: a. pa grīdu.

Avots: EH I, 57

‡ àizšvil˜puôt, pfeifend hin,- weggehen, -laufen Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 57

‡ àizšviļpuôt Wessen "àizsvilpuôt".

Avots: EH I, 57

‡ aîzšvilˆpt ² Dunika, Kal.,

1) pfeifend (sausend) hinfliegen:
luode aizšvilpa man gar ausi;

2) pfeifend betäuben:
a. kam ausis.

Avots: EH I, 56

‡ àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.

Avots: EH I, 57

‡ àizšvitinât, vergeuden Kal.: a. mantu.

Avots: EH I, 57

‡ àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54

‡ àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57

‡ àiztapšķinât, mit den Füssen anschlagend hin-. weggehen: vecītis... aiztapšķināja tālāk Skuju Frīdis Daugavas Vanadzēni 38.

Avots: EH I, 57

‡ àiztaukšķêt, zu rösten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aiztaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 57

‡ àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.

Avots: EH I, 57

‡ àiztèršķêt ² Saikava, = ‡ àizterkšķêtiês: vāģi atkal aizteršķēja.

Avots: EH I, 57

àiztikšķêtiês, ein wenig zu ticken, zu knattern anfangen, von einem tickenden kurzen Schall: viens nags pēc uotra aiztikšķē̦damies metās vaļā Saul.

Avots: ME I, 56

àiztuõšât, stöhnend (langsam) hin-, weggehen: guovis tâ saē̦dušās, ka nevar aiztuošāt vien uz māju.

Avots: EH I, 60

àiztukšît, anfangen zu leeren: "bet kā stāv ar tavu naudas lādi? aiztukšīta vai iztukšīta? Blaum. Wie steht es mit deinem Geldkasten? Nimmt die Ebbe da ihren Anfang, oder ist die Kasse geleert?

Avots: ME I, 57

‡ àiztumšuôts, verdunkelt, erblindet Frauenb.: aiztumšuotas acis.

Avots: EH I, 59

‡ àiztušât "langsam (keuchend?) hin-, weggehen" Frauenb.: vecene aiztušāja gan līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 60

‡ àiztušît, mühsam hin-, wegschleppen, -tragen Saikava.

Avots: EH I, 60

‡ àiztušņuôt Golg., = àiztusnît.

Avots: EH I, 60

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58

àizpušķuôt, ‡

2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal. ‡ Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.

Avots: EH I, 44

àizvārša, Riegel Aps.

Avots: ME I, 59

‡ àizvaukšêtiês Ligat, Salisb., = àizvaukšķêt.

Avots: EH I, 61

àizvaukšķêt, intr., einen bellenden, knackenden Laut von sich geben, anfangen zu bellen, zu knacken, zu rauschen: tā aizskrēja, ka zari vien aizvaukšķēja RA.

Avots: ME I, 59

‡ àizvēkšt,

1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;

2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;

3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,

1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;

2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.

Avots: EH I, 62

àizver̂kšķis acis, nachdem er die Augen zugemacht (aber nicht ganz) K., JK., C., AP., Sessw.

Avots: ME I, 59

‡ akmeņapakša, der Raum unter einem Stein: nuo akmeņapakšas izlien časka Pas. IV, 475.

Avots: EH I, 66

‡ *akmitiņš (erschlossen aus dem gen. plur. akmitiņ[u] BW. 24840, 13 var., ein Steinchen, ein kleiner Stein. Zu korrigieren in akmintiņš?

Avots: EH I, 66

akuortiņš, = akuotājs (?): ģērbies, . . . kumeliņ(i), akuortiņā (Var.: akuotiņu) spalviņā! BW. 17127. Falls richtig übertiefert, zu vergleichen mit lapiņš . . . vainadziņš bei Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: EH I, 66

‡ *akšķi od. *akšķes, Schachtelhalme (?): izmazgāja četri puodi ziepju, izberza divi ve̦zumi akšķu Pas. IV, 141. Vgl. ašķis.

Avots: EH I, 66

aktiņš, Achtung (aus mnd. achtinge) RKr. XV, 48.

Avots: ME I, 65

āleišu zvejuot sage man,"wenn zwei Böte, jedes mit seinem Netz, zusammen fischen" (?) Mag. II, I, 127; fischen mit dem Treibenlasser der Netze U. [In der letzten Bed. scheint āleišu aus * āl-leišu entstanden zu sein, mit -leišu zu li. léisti, le. laist "lassen"; zu -šu s. Le. Gr. 483, und āl- gehört dann zu āle.]

Avots: ME I, 238

aliņš, Dem. von alus,

1) das Bierchen;

2) der Hopfen:
es aliņu malt iedama, bitīt nesu ruociņā RKr. V, 1221.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen der Artikel) aliņš

Avots: ME I, 67

ãliņš (unter ãliņ̃ģis),

1): iegrūdu āliņā (Var.: āliņģī) BW. 23621, 3 var.

Avots: EH I, 193

‡ ãļiņš Ahs. "viegls cilvēciņš": kas tas par vīru, - tik ā. nuo cilvē̦ka!

Avots: EH I, 193

àlkšņaîns, erlenreich, mit Erlen bewachsen: upes alkšņainā gultne Stari I, 323.

Avots: ME I, 68

alksnesīši = àlksnĩši, kleine Erlen: pa kalniem dadži auga, pa lejām alksnesīši BW. 25950.

Avots: ME I, 68

‡ alsariņš Erwalen, eine kleine Lehmschüssel. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68

‡ alksneniņš BW. 19488, 2 var., = àlksnājs.

Avots: EH I, 68

‡ am̂stariņš ² Sassm., Talsen, die Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus Pall.). Aus d. Hamster?

Avots: EH I, 69

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

‡ ankšu (gen. pl., "nötige Dinge") Für˙l: nāku pēc ankšu, ich komme, was zu suchen, zu fordern. Zu li. ankščia "Darlehen" (bei Daukša Post. 284)?

Avots: EH I, 70

antiņš, ‡

2) ein Einfaltspinsel
Frauenb. u. a.; ‡

3) der Hase
N.-Schwanb.; wohl identisch mit Antiņš.

Avots: EH I, 70

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71

apagaļš, Adv. zurück: nācis apagaļš uz namu Wolm. n. Endz. Pr. I, 120; apagaļus BW. 31991, 1: es kaŗā aiziedams apagaļus skatījuos.

Avots: ME I, 72

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apakšan, unter, dafür jetzt apakš, apakšā: cietis apakšan Pontio Pilato Manc.

Avots: ME I, 73

apakšbikses, Unterhosen.

Avots: ME I, 73

apakšbruñči, der Unterrock: baznīcā un guoduos valkāja arī apakšbrunčus Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 73

apakšdaļa, der untere Teil.

Avots: ME I, 73

‡ apakšdrãnas Dunika, Kal., O.-Bartau, die Leibwäsche.

Avots: EH I, 70

apakšdrẽbes, Unterkleider: slimnieku apakšdrēbes sadedzinādams Etn. IV, 115.

Avots: ME I, 73

apakšẽjs, der untere: virsējās kārtas spieda apakšējās Rul. 3; apakšējās ziņas, die folgenden Nachrichten Etn. III, 113.

Avots: ME I, 73

apakšene: kre̦kla a. Ruhental, = piẽšuve.

Avots: EH I, 70

apakšene, das Unten Biel. Spr. I, 284.

Avots: ME I, 73

apakšgals: ņemt apakšgalu augšā "abprügeln" Salisb.

Avots: EH I, 70

apakšgals, das untere Ende, Unterteil.

Avots: ME I, 73

‡ apakšgaruôza Dunika, Kal., O.Bartau u. a., die untere Brotkruste.

Avots: EH I, 70

‡ apakšģḕ̦rbs, die Unterkleider: baltā apakšģē̦rba sterbeles Janš. Dzimtene V, 183.

Avots: EH I, 71

apakšijs Linden, = apakšẽjs.

Avots: EH I, 71

‡ apakšiņas, Frauenbeinkleider Janš. Dzimtene I ² , 288; V, 223 u. a.

Avots: EH I, 71

‡ apakšĩrniẽks,* ein Aftermieter.

Avots: EH I, 71

apakškā`rta, die untere Schicht RKr. XVII, 34.

Avots: ME I, 73

‡ apakšklucis Sassm., = paklucis.

Avots: EH I, 71

‡ apakškre̦kls Riga u. a., ein Unterhemd.

Avots: EH I, 71

‡ apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71

apakšlũpa, die Unterlippe: apakšlūpu kuodīt, kuodelēt, sich (vor Unmut) die U. beissen; apakšlūpu atmest, die U. aufwerfen.

Avots: ME I, 73

apakšmala, der untere Rand: tīkla apakšmala un virsmala Etn. II, 107. ce̦pure ar apaļu dibe̦nu un zvē̦ra ādu nuošūtu apakšmalu BW. III, 1, 35.

Avots: ME I, 73

‡ apakšnams,* das Unterhaus.

Avots: EH I, 71

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73

‡ apakšnuõmniẽks,* ein Afterpächter.

Avots: EH I, 71

‡ apakšuõdere Riga u. a., apakšuõde̦ra Gramsden, das Zwischenfutter, ein Zwischensatz (Stück Zeug zwischen Oberzeug und Futter).

Avots: EH I, 71

apakšpakšuôs iet, ein Kinderspiel Etn. III, 12.

Avots: ME I, 73

apakšpasaũle, die Unterwelt: es ķēniņa meitas izglābu nuo apakšpasaules LP. VI, 497.

Avots: ME I, 73

‡ apakšpẽle, ein Unterpfühl; figürlich kunga a. BW. 35086, eine Konkubine: mani . . . nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69 (ähnlich Līgava 1, 100).

Avots: EH I, 71

‡ apakšplàukts, das untere Fach (Abteil) Dunika: trauks nuolikts skapja apakšplauktā.

Avots: EH I, 71

apakšpus, unterhalb, Präp. mit Gen.: apakšpus tilta.

Avots: ME I, 73

apakšpuse, die untere Hälfte, der untere Teil.

Avots: ME I, 73

‡ apakšraûgs ² Siuxt n. Fil. mat. 66, die Unterhefe ("raugs, kas alu izdzeruot paliek mucas dibe̦nā").

Avots: EH I, 71

apakšrùoka: die Worte "tev apakšruoka, man virsruoka" werden gesagt, nachdem es sich erwiesen hat, wer das obere Ende eines Stockes zu fassen bekommt und dadurch im folgenden Spiel Vorhand hat. J. Al.

Avots: EH I, 71

apakšrùoka: tev apakšruoka, man virsruoka, deine Hand liegt unter meiner Hand, und die meinige über der deinigen (ein Spiel) Druva I, 401.

Avots: ME I, 73

‡ apakššpâklis ² (gehört in N.-Bartau), = piẽšuve.

Avots: EH I, 71

‡ apakšstàvs,* die untere Etage, das untere Stockwerk.

Avots: EH I, 71

‡ apakšsvā`rki: ein nom. s. apakšsvârks ² in Kal.; ein Demin. apakšsvārķeļi Janš. Līgava II, 396.

Avots: EH I, 71

apakšsvā`rki, der Unterrock.

Avots: ME I, 74

‡ apakšuvējs Dunika, = apakšẽjs; zur Bildung vgl. viduvējs, virsuvējs.

Avots: EH I, 71

‡ apakšvaduonis Janš. Bandavā II, 197, ein Unterführer.

Avots: EH I, 71

‡ apakšveja (nom. s. fem. g.) PlKur. (s. dazu FBR. XII, 177), = apakšẽja.

Avots: EH I, 71

‡ apakšvẽjā stãvêt Salis, so stehen, dass der Wind von einer andern Person her zu dem Stehenden weht.

Avots: EH I, 71

‡ apakšveļa,* die Leibwäsche.

Avots: EH I, 71

apakšvilenis, der untere Weberbaum, um den sich das Gewebe umwickelt Lautb. Auch baķa buomis genannt.

Avots: ME I, 74

‡ apakšvìrsniẽks,* ein Unteroffizier.

Avots: EH I, 71

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. ² 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

‡ apakšzùobs, ein Unterzahn.

Avots: EH I, 71

‡ apakšžuôklis, die untere Kinnlade, der Unterkiefer.

Avots: EH I, 71

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

‡ apaš Pas. III, 362, = apakš.

Avots: EH I, 72

àpaš ² Saikava, = ãpuš; in der Verbind. iet ā. "?": grāvis iet ā. nelej! vai neredzï ka jau iet ā.?

Avots: EH I, 194

‡ apašņuôt, = apasinuôt: ar apašņuotu galvu Pas. III, 430.

Avots: EH I, 72

apaûkši ² (unter apaûši): auch Kudum n. FBR. XI, 40.

Avots: EH I, 72

apaûši: apaũši auch AP., apàuši ² Auleja, Kaltenbr., KatrE., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, apaûši ² Frauenb., Grobin, Iw., Kudum.

Avots: EH I, 72

apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.

Avots: ME I, 75, 76

‡ apàuška ² Prl. n. FBR. vI, 113. = apakša.

Avots: EH I, 72

‡ apàušķîns ² Saikava, = apakšẽjs.

Avots: EH I, 72

apbaũšļuôtiês, sabaũšļuôtiês, sich behängen, sich vermummen, wie die Juden beim Gebet die Gesetzesriemen umbinden Mag. III., I, 109, U.

Avots: ME I, 76

apceļš, der Umweg, gew. līkums: ar lielu apceļu sasniegt zināmu vietu MWM.

Avots: ME I, 78

apcirkši = apcirkņi: apcirkši pilni ar naudu LP. VII, 1082 und in Ruhental.

Avots: ME I, 79

apcirkšņi, Eigensinn, Laune, Nücken: mūsu kaimiņam ir tāda untumīga sieva, bieži viņai uznāk tādi apcirkšņi JK.

Avots: ME I, 79

apdrakšt, ringsum nass und weich werden Raipol.

Avots: EH I, 78

apdrùošinât,

1) mutig machen:
auch Lettg. Refl. -tiês, ‡

3) sich versehen mit (sich sicherstellen mit): a. ar pārtiku.

Avots: EH I, 78

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

‡ apdvašuôt, behauchen Dond.: apdvašuotu sienu zirgs neē̦d.

Avots: EH I, 79

‡ apgabaļš Sessw., apgabaļus Bauske, Adv., en gros, als Stückarbeit: sākās darbu izduošana arī apgabaļš Kaudz. Vecpiebalga 60.

Avots: EH I, 80

‡ apgrãbšļât Stenden, = apgrãbât 2: puika rijas priekšu drusku apgrābšļā un tūlīt istabā iekšā Stenden.

Avots: EH I, 83

‡ apgramšļât Stenden, = ‡ apgram̃stît 1.

Avots: EH I, 83

‡ apgraûšļât KatrE., Meiran, Sessw., (mit aû ² ) AP., (wiederholt) benagen: a. siles. apgraušļāti riekstu kuoduoli.

Avots: EH I, 83

‡ apgulšņât, liegend plattdrücken (niederdrücken): luopi apgulšņājuši druvu Nitau. apgulšņāt visus sē̦tmaļus Bauske, an allen Zäunen (hin und wieder, aus Langerweile) liegen.

Avots: EH I, 85

apinaiņš, gehopft: apinaiņš alutiņš BW. 28484.

Avots: ME I, 90

apīši (apìši ² Gr. - Sonnaxt, wohl ap + vît, cf. apija, apvija), apîžas AP., Mar., Grünh., Serb., Selb. [Saussen; apìžas ² in Lisohn], nach U. auch appīšas, apīzes, appīnes, seltener im Sing. apîža AP., Mar. [infl. n. pl. apiejzys Zb. XV, 200], die Femern am alten Pfluge, um welche die Stränge umgewunden (apvît), nach der bisherigen Ansicht umgewickelt (appît) wird, weshalb die Schreibweise appîši [in Ronneburg auch apvīžas].

Avots: ME I, 90

‡ apjāšu braukt. halbspur fahren Lubn. n. BieIU.

Avots: EH I, 87

apjâšus: auch Jürg., Lemburg.

Avots: EH I, 87

apjâšus JU., apjâšis PS., rittlings: zē̦ns sēdēja apjāšus uz tē̦va atzveltņa krē̦sla sāniem. Juris briežu mātei uzsēdies apjāšus JU.

Avots: ME I, 91

‡ apkaiminš, der Nachbar Ar.

Avots: EH I, 88

apkaišana = apskaišanās, der Zorn: sle̦pe̦na dāvana klusina... apkaišana Manc.

Avots: ME I, 92

‡ apkâliņš Saikava "salīgs lietus ziemā".

Avots: EH I, 90

apkāļš, der Schleicher, der Winkelzüge macht: apkāļi ļaudis A. XIV, 2, 134.

Avots: ME I, 94

apkãršuôt: apkāršuoja kūtij jumtu Janš. Mežv. ļ. II, 367.

Avots: EH I, 91

apkāršuôt, tr., mit Stangen, Latten belegen: mēs savu riju jau apkāršuojām, tikai vēl jāapjumj Jan.

Avots: ME I, 94

‡ apkā`rtceļš, der Umweg: pa bezgalīgiem apkārtceļiem A. Brigader Daugava I, 15.

Avots: EH I, 91

apkãrteņš, dial. aus apkā`rteņis, rings herum, um und um: apgrieza visu apkārteņš Aps. apgrieza linus apk. Aps.

Avots: ME I, 94

‡ apkašât

1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;

3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".

Avots: EH I, 90

‡ apkašņât,

1) = ‡ apkašât 2: a. stādus Kal. a. labību, kuoku Warkl.;

2) beharken:
a. duobi ar grābekli Stenden;

3) verscharren:
tuos apkašņāja smiltīs Janš. Tie, kas uz ūdens 4.

Avots: EH I, 90

apķekšuôt, tr., mit Haken (ķeksis) versehen, bekritzeln: apķekšuots papīrītis JR. V, 62.

Avots: ME I, 98

‡ apklaũšenêt Siuxt, = ‡ apklaušinât 2: varat a. kādam mani, vai es e̦su mājā, vai neesu Siuxt.

Avots: EH I, 91

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

apkuošļât, apkuožļât Gr. - Behrsen, tr., demin., ringsum anbeissen, benagen: kas tad man te dažus ābuoltiņus apkuošļājis? LP. III, 29.

Avots: ME I, 97, 98

apkušinât, tr., stillen, beruhigen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 97

apkušņi, die Disposition zur Ermüdung: šim zirgam apkušņi J. Kaln.

Avots: ME I, 97

[aplekšêt, schmutzig werden in Serben, Lisohn, Saussen u. a.].

Avots: ME I, 100

aplêkšêt oder aplêkšt, -šu, intr., schmutzig werden. Mar. RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 101

apliekšêt, beschmutzt werden, sich besudeln: guovis ar sīvuo apliekšējušas A. XVI, 380. Grünh. [in Serben mit iê]. Refl. -tiês: pasaule jau apliekšas man "wird widerwärtig" Dietz.]

Avots: ME I, 102

aplìkšus, aplìkšu runāt Ruj., mit Umschweif reden; s. aplīk, aplinkām.

Avots: ME I, 102

‡ aplinkš Adl., Golg., Adv., = aplinkām. apliñkus (unter aplinkām): auch Frauenb.: a. runāt Ramkau. tu esi tāds a. gājējs Dond.

Avots: EH I, 98

[aplišķêt, verleumden L.]

Avots: ME I, 102

‡ apmašînêt ² Dunika, mit einer Dresclamaschine ausdreschen: rudzi jau apmašīnē̦ti.

Avots: EH I, 100

‡ apmašuôt,

1) a. (visus) malējus Sessw., Trik., Wolmarshof u. a., von (allen) Mahlgästen die Metze abnehmen;

2) a. (visus) ve̦zunsus Stenden, heimlich aus allen Fuhren etwas für sich entnehmen.

Avots: EH I, 100

‡ apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102

apmišņas, der Besuch, der Aufenthalt (zu apmist): iešu pie dē̦la apmišņās Etn. II, 129. Naud.

Avots: ME I, 108

‡ apuõkšķerêt Siuxt, beschnüffeln, neugierig beschauen: a. visus pakšķus.

Avots: EH I, 124

apuoši Salisb., = apuoži.

Avots: EH I, 124

‡ apuõšķerêt Rutzau, = ‡ apuõkšķerêt.

Avots: EH I, 124

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110

‡ applìkšķinât ² Saikava, Sessw., = ‡ applikšķinât 2.

Avots: EH I, 105

appīši, appīzes, apīšas, appĩža Grünh., s. apīši [und Bielenstein Holzb. 473].

Avots: ME I, 111

applaũkšķinât, tr., beklatschen Spr.

Avots: ME I, 111

‡ applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105

‡ applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar kājām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105

‡ appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106

‡ applikšķinât,

1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;

2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.

Avots: EH I, 105

‡ apprašņât, = ‡ apprasît: a. par tuo visus kaimiņus; mit dem Objekt im Dativ: viņš visiem apprašņāja, vai tas tiesa Dunika. Refl. -tiês, = apprasîtiês: a., vai kāds tuo redzējis Dunika, Jürg., Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 106

appuĩšuôt, tr., bedienen (gew. einen Verwöhnten, Faulen): būs jāappuišuo kā lellīte Alm. (Denom. von puĩsis).

Avots: ME I, 112

‡ appušķet -ķet könnte hier auf -ķuôt zurückgcheui Ruhtern, = appušķuôt.

Avots: EH I, 107

appuškuôt, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau u. a., sich ausschmücken.

Avots: EH I, 107

appušķuôt, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., sich ausschmücken.

Avots: EH I, 107

appušķuôt und appuškuôt, tr., ausschmücken, ringsumher schmücken, putzen: ce̦puri, zirgus, vārtus, maģu ņēmu līgaviņu, lai var gre̦zni appuškuot BW. 11060.

Avots: ME I, 112

‡ appũšļât Ahs., = appūšļuôt.

Avots: EH I, 107

appũšļuôt, tr., beblasen, beblasend einen Gegenstand zum Zauberheilmittel machen: appūšļuots alus LP. VII, 925.

Avots: ME I, 112

‡ apraũšņât Bassen, = aprušinât: a. kartupeļus pe̦lnuns. ej, apraušņā kartupeļus! Jānis nu˙pat būs beidzis vagāt Vank.

Avots: EH I, 108

‡ aprieciņš, eine kleine Brotschnitte Kalz. n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 110

aprikšuôt,

1) herumtraben (um):
a. ap apluoku oder apluokam apkārt (im letztem Falle kann auch ein Herumtraben innerhalb des einen apluoks umgebenden Zaunes gemeint sein);

2) eilig suchend
(z. B. Beeren, Pilze) durchläufen (durchstreifen) Stenden: tas jau visu mežu aprikšuojis;

3) bedienen
Trik.: nevar vien viņus a.

Avots: EH I, 109

‡ apruôcaiņš ² kre̦kls Siuxt n. Fil. mat. 66, = apruocainis.

Avots: EH I, 110

aprušinât, tr., Erde (Asche) wühlend mit derselben ringsum bedecken: aprušinat puķes Vēr. II, 206; naudas kuli pe̦lnuos LP. V, 401.

Avots: ME I, 116

aprušķêt, aprušķinâties, sich beschmutzen Spr.

Avots: ME I, 116

‡ apš Pas. III, 368 (aus Dond.), = apakš, unter.

Avots: EH I, 119

âpša: auch Gr.-Buschh., Sehren, Sonnaxt.

Avots: EH I, 194

âpša C., PS., gleichbed. mit âpsis.

Avots: ME I, 239

apsaĩšķis, der Verband (von Wunden) B. Vēstn.

Avots: ME I, 117

apšājs: (mit -àjš ² ) auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 119

apšājs BW. 5825 Kreuzburg, für apsājs.

Avots: ME I, 129

‡ apšàlkuôt, vom Gebrause erschallen machen: viļņu apšalkuotās piekrastes A. Grīns Septiņi un viens 33.

Avots: EH I, 119

‡ apšàlkt, umrauschen Bauske: skaņas tuo apšalca nuo visām pusēm.

Avots: EH I, 119

‡ apšaũdelêt,

1) wiederholt (ein wenig) beschiessen; wiederholt niederschiessen:
a. zvirbuļus;

2) "hin und her laufend durchstreifen"
Bauske: a. visas malas.

Avots: EH I, 119

apšaũdît ‡

3) a. mieru "des getroffenen Friedens wegen Freudenschüsse tun"
Für. I (unter šaudīt); ‡

4) = apduot 1: a. pa gabalam maizes Celm.

Avots: EH I, 119

apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,

1) beschiessen:
pilsē̦tu;

2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.

Avots: ME I, 129

apšaulis: mit àu ² Warkl. (= nejē̦ga 2).

Avots: EH I, 119

[apšaulis Nerft, Werssen, Warkl., ein übermütiger Mensch; zu šauls.]

Avots: ME I, 129

apšaust, ‡

2) bedecken ("apsegt") Rutzau (mit aũ). ‡ Refl. -tiês, sich bedecken Rutzau. Der Intonation wegen wohl auf li. apsiaũsti "ringsum einhüllen" beruhend.

Avots: EH I, 119

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129

apšaũt [li. apšáuti], tr., erschiessen (von einer prossen Masse): visus taču neapšauj Vēr. II, 201. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen (von einer Vielheit);

2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);

3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;

4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap mājas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.

Avots: ME I, 129

‡ apšebêtiês N.-Peb., = ‡ apšķebêtiês.

Avots: EH I, 119

‡ apšebinât Bewershof, Selb., = apšķebinât: a. dūšu.

Avots: EH I, 119

apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]

Avots: ME I, 129

apsekšķêt, apsekšêt, tr., intr., besudeln, beschmutzen; durch Schmutz stänkericht werden L., U., Mag. III, 1, 92.: apsekšējušas bikses Smilt., Bers.

Avots: ME I, 118

‡ apšekstêt Pilda, Warkl., refl. -tiês Warkl., = apšekšêt.

Avots: EH I, 119

âpšene, die Dachsgrube; Stelle, wo Dachsgruben sind U.

Avots: ME I, 239

‡ apšervêt Lennew., sich mit einer Schmutzschicht bedecken: ruokas apšervējušas netīrumiem.

Avots: EH I, 119

‡ apsešķêt Golg., = apsekšķêt.

Avots: EH I, 112

âpšis (unter âpsis): auch BW. 2651.

Avots: EH I, 194

apšķaidît, mehrfach bespritzen.

Avots: ME I, 129

‡ apšķârdît ² Dunika = apšķaidît: braucuot a. kam bikses ar dubļiem.

Avots: EH I, 119

‡ apšķaũdêt Dunika, = apšķaũdît.

Avots: EH I, 119

apšķaũdît, beniesen.

Avots: ME I, 129

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119

apšķebinât [Lisohn u. a.], auch apšķibinât PS., Übligkeit, Ekel erregen: man rutki apšķebināja dūšu, sirdi MWM. III, 696. Refl. -tiês, übel werden: varēja dūša apšķebināties Vēr. I, 1162; A. X, 1, 528. Auch: widerwärtig werden, z. B. uzbāzīgā brūte brūtganam apšķebinājās Dr. - Für apšķebināties "übel werden" auch apšķebêt: dūša apšķebēja U. b. 41, 18.

Avots: ME I, 129

‡ apšķelmêt, verletzen (verwunden) Warkl.: a. ruoku, kuokam mizu.

Avots: EH I, 119

‡ apšķelt akmeni "ringsum Stücke von einem Stein abspalten" Bērzgale.

Avots: EH I, 119

apšķendêtiês, sich verunstalten.

Avots: ME I, 129

‡ apšķerbinât(iês) Meiran, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 119

‡ apšķerbinât(iês) Meiran, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 119

‡ apšķẽrêt, = apcìrpt 1: a. matus Salis. a. krūmus.

Avots: EH I, 119

apšķērmêt, sauer werden M., sich vor Säure mit einer weissen Haut überziehen: skāba putra nuo pārliecīgas saskābšanas apšķērmējusi Kursiten.

Avots: ME I, 129

‡ *apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.

Avots: EH I, 119

‡ apšķibêt Nötk., = apšķebêt.

Avots: EH I, 119

apšķibinât (unter apšķebinât): auch Altenwoga, Warkl., Windau.

Avots: EH I, 119

apšķibît: ringsum abbrechen, abreissen Bers.: a. zarus, lapas; (eine ganze Anzahlvon Objekten) abpflücken Ewers, Frauenb.: a. augļus, pākstis.

Avots: EH I, 119

apšķibît, dial. auch apšķubît, tr., bekappen, die Äste rund herum abhauen: kuokam zarus. apšķubīju sila priedi BW. 15507, 4.

Avots: ME I, 129

‡ apšķibuôt Wolmarshof, = apšķibît, bekappen: a. zarus.

Avots: EH I, 119

‡ apšķiebt, betrugen. Kaltenbr.

Avots: EH I, 119

apšķiêst, tr., bespritzen: dubļiem apšķiests zirgs A. XIV, 425. ar ūdeni, ar asinīm apšķiest. Cf. apšķîst.

Avots: ME I, 129

‡ apškilt, mit den durch eine šķiltava erzeugten Feuerfunken besprühen C., Kl., Sessw.: (ēde) jāapšķiļ bez saules vakarā Etn. IV, 52.

Avots: EH I, 119

‡ apšķiņ̃ķât Dunika, Kal., Rutzau, apšķiņķuôt ² Oknist, = apdāvinât, beschenken.

Avots: EH I, 119

‡ apšķipelêt,

1) beschaufeln:
a. mē̦slus ar zemi Salis;

2) schaufelnd glätten:
a. celiņus;

3) a. sniegu Lemburg, den Schnee abschaufeln.

Avots: EH I, 119

apšķir̃t [li. apskìrti], umwenden: apšķiŗuot čaukst lapas Duomas I, 1061.

Avots: ME I, 129

apšķîst, ‡

2) ringsum auseinanderfallen (zergehen):
vārīt kartupeļus, kamē̦r apšķīst.

Avots: EH I, 119

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

apšķĩt [li. apskìnti], tr., zu Ende abblatten, abstreifen, abpflücken: visi ābuoļi, rieksti, apiņi jau apsķīti.

Avots: ME I, 129

apšķuorēm, auf Umwegen: ar apšķuorēm kuo izdabūt, izzināt Etn. III, 129.

Avots: ME I, 129

apšķubît: auch Golg.

Avots: EH I, 119

apšķubît, s. apšķibît.

Avots: ME I, 129

‡ apskuñdiņš Siuxt, derTadel,die Rüge: ka[d] nebij kas pa prātam, ta[d] jau bij a[t]ka[l] a. Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 114

apšķũnis: auch Lieven-Behrsen (ein Holzschuppen), (mit ù ² ) Laud., Sessw.

Avots: EH I, 119

apšķũnis, Abschauer: ieliek savus zvē̦rus apšķūnī LP. VI, 735.

Avots: ME I, 129

‡ apšķupelêt Dunika, beschaufeln: a. kartupeļus rudenī ar zemi.

Avots: EH I, 119

‡ apšķūre Mitau "?"

Avots: EH I, 119

‡ apšķũrêt, ringsum abscheuern, bereinigen Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt: a. visas malas, bē̦rnus. Refl. -tiês Dunika, Kal., aufräumen (intr.), alles rein machen.

Avots: EH I, 119

apšļacinât, apšļacît, freqn. apšļakstît, apšļakstinât, bespritzen, besprengen, bespülen: viļņi apšļakstīja viņa zābakus MWM. II, 303. Refl. -tiês, bespritzt, besprengt werden: ar asinīm debess apšļakstījās Vēr. II, 86. Cf. apslacît.

Avots: ME I, 129

‡ apšļāka Wid., einmaliges, voll endetes Begiessen ("оплеск").

Avots: EH I, 120

‡ apšļakât Dunika, = apslacît.

Avots: EH I, 119

‡ apšļãkât Dunika, Kal., Rutzau, (mit der Hand) wiederholt begiessen.

Avots: EH I, 120

apšļakstêt, ‡

2) nach allen Seiten hin spritzen
(intr., perfektiv): strutas vien apšļakstēja Kaudz. Izjurieši 92.

Avots: EH I, 119

apšļakstêt, -u, -ēju, intr., bespritzt werden: asinīm apšļakstējusi ruoka A. XII, 573.

Avots: ME I, 129