vaiksts (auch mit
-gst- geschr.),
1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit
aî 2 ) Segew.;
die Gebärde (mit
ài 2 ) Fest.;
seltsame Gehärde L.:
acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87.
īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136
viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224.
ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;
2) "kas vaikstās" (mit
ài 2 ) Fest., (mit
aî ) Sessw.;
wer viel schreit, lärmt Kand.;
wer viel und laut lacht Libau;
ein Possenreisser Depkin n. U.,
Hasenkanzler Für. I;
3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske St.;
ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur.
vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.:
nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68.
tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb.
slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl.
mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis.
kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL.
vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda.
sapņu vaiksts, ein Traumbild V.
Zu vaikstît.Avots: ME IV,
436,
437