Paplašinātā meklēšana

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì ² Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì ² ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

čĩkstê̦tājs,

1) wer od. was knarrt, piept;

2) Schmerz in den Gliedern, Rheumatismus
Etn. II, 134.

Avots: ME I, 416

‡ čîkstêtiês ² Dond. n. FBR. V, 128, = cīkstēties, ringen, kämpfen.

Avots: EH I, 292

ìečĩkstêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knarren, aufknarren: iečīkstējušās kūts durvis Etn. II, 89. reiz nuo reizes iečīkstējās kamanas Apsk. v. J. 1905, S. 49.

Avots: ME II, 7

izčĩkstêt, gew. refl. - tiês,

1) gründlich, lange Zeit knarren:
izčīkstēj[u]šas, izgrabēj[u]šas paliek ceļa maliņā (kamaniņas) BW. 31838;

2) lange flennen, weinen, unablässig bitten:
bē̦rns izčīkstējās, beigās aprima.

Avots: ME I, 723

nùočĩkstêt,

1): gulta saluocījās,... vairākkārt nuočīkstē̦dama Janš. Līgava II, 133. meita neapmierināta kaut kuo nuočīkstēja un lē̦ni aizgāja Riga u. a.

Avots: EH II, 37

nùočĩkstêt, nùocĩkstêt, intr.,

1) einen knarrenden, knackenden, quiekenden, quietschenden Laut von sich geben:
lai nuočīkst(nuocīkst) tie puisīši, kas meitiņas nicināja BW. 8981. durvis nuocīkstējušas LP. VII, 426. suoļi apmākti nuočīkstēja pa biezuo grīdas se̦gu MWM. VIII, 491. meldiņš lāgā neveicas, tâ teikt, nuočīkst vien;

2) längere Zeit knarren, quiken, wimmern:
tâ viņš nuočīkstēja, kâ ve̦cs kuoks, vēl divus gadus Latv. [Refl. - tiês, =nùočĩkstêt, 1: duris nuočīkstējās vien Lis.]

Avots: ME II, 770

pačĩkstêt, intr., ein wenig knarren: pāčīkstējā vāŗa durvis VL.

Avots: ME III, 14

‡ sačìkstêt ² Saikava, eine längere Zeit hindurch knarren: nuo pat baznīcas tâ rati sačīkstēja da pat mājai.

Avots: EH XVI, 401

uzčĩkstêt,

1) sich knarrend hinaufbewegen
(perfektiv), knarrend hinaufgelangen: kamanas uzčīkstēja kalnā Saikava;

2) piepend, weinend, klagend aufwecken:
nečīksti! uzčīkstēsi mazuo! Bauske.

Avots: ME IV, 322

čẽkstêt, -u, -ēju, hörbar atmen, keuchen, wie die Brustkranken, ängstlich piepen, quietschen: krūtis, putniņš kaķa naguos čē̦kst. Oft in Verbindung mit čīkstēt: tur kas čīkst un čē̦kst Etn. IV, 143. [Vgl. li. kė˜kšti "плакать".]

Avots: ME I, 411

lâcisks, bärenhaft, bärenmässig, plump: tūlīga, rupja un lāciska ruoka A. XII, 816. viņš iesācis pa˙visam lāciski XII, 93. lāciski čīkstēties, nach Bärenart ringen, indem der eine Ringende den andern umfasst Tals.

Avots: ME II, 435

ņīkstêt,

1): auch Nerft; ‡

2) "pīkstēt, čīkstēt" Serbig. (mit ĩ ), Trapene (mit ì ² ), Ronneb.; peles ņīkst saspiežamas Seppkul; weinen (von Kindern)
Assiten; sich unwohl fühlend klagen, ächzen; verdriesslich über etwas klagen Vank.; ‡

3) weinend
(murrend Durben, Wolm.) widersprechen (mit ĩ) Seppkull; ‡

4) weinend
prasīt Pabbasch.

Avots: EH II, 115

nĩšķêt,

2) ("čīkstēt"): auch Saucken; cūka apē̦d zâles, ka nīšķ vien Sonnaxt.

Avots: EH II, 26

[nĩšķêt (?)"tiepties" Salis; nīšķêt "čīkstēt" Ekengraf: gulta sāk nīšķēt.]

Avots: ME II, 747

‡ nùokver̂kstêt "nuočīkstēt, nuopļāpāt" Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 28: nuokverkstēja visu dienu.

Avots: EH II, 58

‡ nùonerkstêt "griezīgi, asi nuočīkstēt" Kalz. n. Fil. mat. 28: nuogrieza, nuo˙ņerkstēja vien.

Avots: EH II, 72

nùožīkstêt "?": korģis nuožīkst tam gar ausīm MWM., VIII, 492; ["nuočīkstēt" Kursiten: jaunām pastalām auklas cauri ve̦lkuot āda nuožīkst Drobbusch; erdröhnen: kuoks nuogāzās, ka nuožīkstēja vien N.-Peb., Bauske].

Avots: ME II, 894

‡ ņur̂šķêt Saikava "čīkstēt": bē̦rns gruozās pa šūpuoli un ņuršķ; undeutlich sprechen (mit ur) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 117

‡ saņùkšêt ² Auleja "klusi nuočīkstēt": luocekļus kustinuot saņūkšēja kauli.

Avots: EH XVI, 434

‡ šer̂kstêt Lubn. "čīkstēt": kakls šerkst.

Avots: EH II, 625

I smīkstêt: smĩkst (geben gewisse Laute von sich) sivē̦ni, gribē̦dami ēst Kolberg; "tielēties (čīkstēt) gribuot kuo dabūt" Grawendahl (mit ì ² ), Schwitten (mit ĩ ). ‡ Refl. -tiês, knallen, schallen (von einem Schlag): drīz ... smīkstēsies Tdz. 59331, 14.

Avots: EH II, 539

‡ tipêt "?": čīkstēt čīkst, t. tip ievas griezti gredzeniņi BW. 32303.

Avots: EH II, 683

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt ² Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt ² Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ ² ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt ² Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt ² Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt ² Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

varkšîtiês, -uôs, -ijuôs,

1) var̂kšîtiês ² AP., varkšîtiês N.-Peb., Ramkau, weinen (verächtlich gesagt);
varkšîtiês Zaravič, varkšķîtiês Bers., Kalzenau, varšķîtiês AP., Lubn., Meiran, Serben, eigensinnig weinen (von Kindern gesagt); var̂kšķîtiês Bers., varkšķîtiês Meiran, var̂šķîtiês Saikava, Sessw. "čīkstēt, pikstēt" (von Kindern gesagt, die sich zum Weinen anschicken): kādu brīdi tâ klusām varkšķījies un ar piedurkni acis slaucīdams... Kaudz. Izjurieši 114;

2) var̂šķîtiês Mar. n. RKr. XV, 142, das Gesicht zum Weinen verziehn;
varkšķîiês Vīt., (mit ar̂ ) Stockm., var̂šķîtiês Borchow, Golg., Prl., Saikava, varkšîtiês Vīt., das Gesicht, die Lippen verziehn, Grimassen schneiden: kuo nu varkšķies (varšķies Bers.)? runā un izturies kâ guodīgs cilvē̦ks! Vīt.;

3) varkšķîtiês Bers., Kalzenau, mit langer Miene, ohne Appetit essen;

4) varkšķîtiês Bers., Kalzenau "ķē̦muoties, māžuoties";

5) varkš(ķ)īties Kosenhof "tūļuotiês, neveikli strādāt". In der Bed. 1 zu varkšêt; in den Bedd. 2-4 (und 52) zu varkstīties und varšķît; und weiterhin (nebst li. varškė˜ "geronnene Milch"
und virkšti "więdnąć" ? Anders darüber Būga KSn. I, 298.) etwa zu sloven. svrêti se (part. prt. svrl se) "sich zusammenziehen"?

Avots: ME IV, 479, 480