Paplašinātā meklēšana

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281

I čaba,

1) etwas, was raschelt
(čab), so

a) Pl., schlechtes Kleinkorn
Dond., Ahs.: es izsijāju labi daudz čabu uoderēm Apsk. I, 531;

b) grosse, roh nearbeitete Stiefel,
volksetymologisch aus čabata verkürzt;

c) das Demin. čabiņa, auch čabiņš [vgl. cabītis], als Liebkosungswort, Schwätzerin, Närrchen:
kuo tu, čabiņa, čabini? [ohne Zärtlichkeit: čaba um Talsen];

2) das Rascheln, =
čabēšana: ne˙kur ne lapu čabas MWM. XI, 261.

Avots: ME I, 399

II čaba: auch Mehrhof, Ramkau.

Avots: EH I, 281

II čaba, der Frosch Palzmar, [Serbigal].

Avots: ME I, 399

III čaba, Interj. zur Bezeichnung des Gehens: čaba, čaba (Var.: čabu, čabu od. cibu, cabu) kājiņas ciemiņā BW. piel. ² 2214.

Avots: ME I, 399

IV čaba, ein faules, ungeschicktes Weib (čabiņa) Frauenb.; comm., ein tappischer, ungeschlachter Mensch Saikava; ein Schimpfname (čaba) Meiran: kuo tu kâ č: maisies pa kājām!

Avots: EH I, 281

čabas, die Treppe [?]: cūka čabas taisa BW. 2420 (aus Kreuzb.); [vgl. cabls].

Avots: ME I, 399

čabaste, ein Faselhans Sassm.

Avots: ME I, 399

I čabata, ‡

3) čabatas, (schlechte) Bastschuhe:
viņš nemāk pīt skaistu vīžu; iznāk tādas čabatas Warkl.

Avots: EH I, 281

I čabata, gew. Plur., auch čabati Mar.,

1) roh gearbeiteter Stiefel
(nebst li. čebãtas aus чёбот): cik ļaudīm brangi čabati Doku A.;

2) runde Schneeschuhe
St., [Bielenstein Holzb. 602].

Avots: ME I, 399

II čabata, der Wagen: braukt tādā smagā čabatā A. XII, 505.

Avots: ME I, 399

čabats, Plur. čabati (unter čabata I),

1): auch Golg.

Avots: EH I, 281

‡ izčabarêt Frauenb., (die Leibesfrucht in der Gebärmutter) vernichten, verderben.

Avots: EH I, 438

‡ pačabans Schwitten, recht (ziemlich) trocken und leicht (vom Heu): p. siens.

Avots: EH II, 124

čabiņš,

1) der Schwätzer
Dond.: ak tu čabiņš! Kand.;

2) ein Leichtsinniger, Leichtgläubiger:
ej, tu tads čabiņš, vajaga apduomāt Dond.; vgl. čaba 1.

Avots: ME I, 400

čabuliņas, cabas I, 400 zu ersetzen durch čabuliņas, = čabas.

Avots: EH I, 281

čabuliņas, čabas: cūka taisa čabuliņas; jākāpj zīļu uozuolā BW. 2420 (aus Kreuzb.). [ča - in Kreuzb. könnte aus ķe̦- entstanden sein; vgl˙li. kẽblė "ходуля".]

Avots: ME I, 400

I čaga,

1): auch Schnehpeln;

3): auch AP., Kaltenbr., Ramkau, Saikava, Warkl.: sīļi miežus apē̦duši, čagas (Var.: čabas) vien atstājuši BW. 28062, 2. čagas vēl pārvētīs un tad bērs pie pe̦lvām AP.; Sing. čaga, die Getreidehülse
Warkl.

Avots: EH I, 282

‡ čoblaks Lemsal,

1) "čaba; ve̦cs, izplūdis zābaks";

2) jemand, der
čoblaki 1 anhat. Vgl. ‡ čablaks.

Avots: EH I, 293

ìegrabêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knistern, knarren: iegrabējies niedrēs Etn. II, 78. ja kas iegrabas vai iečabas Vēr. 188. rati iegrabējās sē̦tsvidū Vēr. I, 825.

Avots: ME II, 17

nùočabêt, intr., eine kurze Weile rascheln, rauschen: salmi tik nuočabēja MWM. VIII, 18. Ähnlich auch das Refl. - tiês: krūmi nuočabas dzinējiem nuo jauna MWM. VII, 425.

Avots: ME II, 769

pusraûdã Stari III, 24. pusraûdâs, pusraûdus, halb weinend, weinerlich: viņa gan˙drīz pusraudās MWM. VII, 81. zeņkītis pusraudus ievaidējās Poruk III, 99. Čabains izmisumā pusraudus kliedz IV, 144. tikai pats mazākais pusraudus cīkstēja MWM. v. J. 1896, S. 159.

Avots: ME III, 433

‡ sačabât, (Getreide) mit schlechtem Kleinkorn (čabas) vermischen Dond.: kuo viņš te sačabājis, ka nav tīru graudu?

Avots: EH II, 400

sadzìrdêt, tr., intr.,

1) auch sadzìrst, hören, zu hören, zu Gehör bekommen: nevar balsa sadzirdēt BW. 690. Ilga sadzirda suoļus čirkstam Seibolt. saimnieks . . . sadzirdējis čabam LP. V, 151. viņa cerēja... sadzirdēt kaut kuo MWM. VIII, 565. vairs nevarēja sadzirdēt, kuo viņas iedamas runāja Kaudz. M. 106. medņa ne˙viena nevar sadzirdēt LP. VII, 127. sadzirdējis, ka zâle aug VI, 643. znuots pa ausu galiem sadzird IV, 45. kas viņa varas pē̦rkuoni varē̦tu sadzirdēt? Hiob 26, 14. kur vien sadzirda kaut kuo neatzītu, lipa kâ zaķis klāt Ezeriņš Leijerk. I, 38. kuo Miķelene būs laba nuo jauna sadzirdējuse LA. kuo nuo viena sadzirdēji, tuo uotram izplukšēji BW. 8986. dvēsele nav ne sare̦dzama, ne sadzirdama Konv. ² 726;

2) viel hören:
Vējš bija daudz piedzīvuojis, pieredzējis un sadzirdējis MWM. X, 127. Refl. -tiês, sich hören lassen, hörbar sein: še bija tik kluss, ka vārdi sadzirdējās tikpat labi kâ sare̦dzas me̦lni putni pret debesi Ezeriņš Leijerk. II, 192.

Avots: ME III, 620, 621