Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'čaula' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'čaula' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)

čaula

čàula: gen. plur. čaulu BW. 2172 var.,

1): auch (mit àu) AP., Ramkau (hier nur in der Bed. "Eierschale"),
(mit àu 2 ) KatrE., Warkl. ("Eierschale"), Zvirgzdine: uolas čaulu BW. 32266. rieksta čaulas 8278. pilni ... zuobiņi kaņepju čaulu 20324. mazam pupam ir mazaka č. AP. uozuola zīles izčumalā nuo čaulām KatrE.

Avots: EH I, 286


čaula

čaula Naud., ein weinerlicher Mensch.

Avots: ME I, 406


čaula

I čàula [C.], čaule,

1) die Schale, Schlaube, Hülse, Kruste:
uolu, riekstu čaula (= čaumala); auzu čaulas, Haferhülsen; papirosu čaulītes, Zigarettenhülsen;

2) der Kopf:
ta tad tam čaula Bers.; [čaul wohl über *cjaul- > ceul- aus cev(a)l- (vgl. Le. Gr. 41), zu li. kẽvalas "dünne Schale", kiautaĩ "Getreideschalen", apr. keuto "Haut", ahd. hût, la. cutis. gr. χύτος "Haut" u. a., s. J. Schmidt KZ. XXIII, 353, Lewy KZ. XL, 423 2, Persson Beitr. 183, Walde Wrtb. 2 218].

Avots: ME I, 406


čaulains

čàulains,

1) mit Hülsen, Schalen, mit einer Kruste versehen;

2) hartnäckig, eigensinnig.

Avots: ME I, 406



mīkstčaula

mîkstčàula (unter mîkstčàulis),

1): auch AP., Seyershof.

Avots: EH I, 821

Šķirkļa skaidrojumā (16)

cauls

cauls (?), = čaula I 1: rieksta caula dzirnaviņas BW. 2172 var.

Avots: EH I, 260


čauls

čaûls Alswig, Mahlup, (mit àu 2 ) Schwanb., gen. s. čaula BW. 2172 var., = čàula I.

Avots: EH I, 286


čaumala

čàumala

1) die Schale
[čaumuls St., čaumalis Glück Das hohe Lied IV, 3], gew. die harte: uolu, riekstu, vēžu č.; selten auzu čaumalas Peb. n. U., gew. čaulas. Sprw.: vēl jau tev čaumala pakausī. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas; [aus čaulmala? zu -mala vgl. li. skarmalaĩ "Lumpen" neben skarà "ein Lappen". Doch vgl. auch čum 2 und čumala];

2) ein langsam arbeitender, säumiger Mensch
Kav.

Avots: ME I, 406


čavala

čavala, = čaula, die Schale Diez. [Etwa mit ostle. ča- aus ķe̦-?]

Avots: ME I, 407


čobele

čuobele: auch (mit ùo 2 ) Kaltenbr.; ein kleines, enges Gefäss Auleja: ustaba maza kai čùobele 2 . dêļu č. "dēļu, gliemežu čaula" ebenda.

Avots: EH I, 299


čoska

čoska,

1) ein Schmutzfink
Salis n. FBR. XV. 59, Lemsal: viņš ņe̦m mājās šādu čosku M. Liepa MWM. 1901, S. 140;

2) die Hülse, Schale
Wainsel: vēžiem vēl ir cieta č. (čaula), Plur. čoskas Lems., = časkas2.

Avots: EH I, 293


čula

čula, = čaula, die Schale, Hülse, Kruste: puosts, klāts asiņainām čulām Duomas I, 971.

Avots: ME I, 419



ķaula

ķaula, ķaule Selb. BW. 16565, Stockm., Spr., = čaula. [Wohl mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 357


mīkstčaulis

mîkstčàulis, [mîkstčaũlis 2 Līn.], mîkstčàula

1) ein Ei ohne Schale
[mîkstčaula Lis., Arrasch, Bers., mîkstčaule Kl., Bauske]; etwas Weichschaliges überhaupt: uolu čaulas jāme̦t ugunī, lai vistas tās nedabū ēst, juo citādi viņas dēj mīkstčauļus Etn. II, 68. kāpuosti ir mīkstčaulas. viņa negāja vairs lē̦nām kâ uz mīkstčaulām Blaum. Pie skalu uguns 97. mīkstčaulas sirds LA.;

2) mīkstčaulis (f. le), ein verweichlichter Mensch, ein Weichling:
mātes dēliņi, mīkstčauļi Brig. Ve̦cā Karlīne 38. meita mīkstčaulīte, bimbā vien... VL.;

3) mîkstčaulis, ein schnell gewachsener Baum mit glatter Rinde
Mar.

Avots: ME II, 642


mīkstčauls

mîkstčauls Adj., [= mîkstčaulīgs: mīkstčaula uola Bers., N. - Peb.; zart Manz. Lettus]. mīkstčaula [gen. s.?] egle, die weisse Tanne U.

Avots: ME II, 642


pārdēties

pãrdêtiês AP., bis zur Erschöpfung Eier legen: man vistiņa pārdējās: dēja visu laiku un nu dēj tik mīkstčaulas.

Avots: EH XIII, 198


pūgulis

pũgulis Siuxt, eine Art Deckenschmuck: p. ir kartupelis ar iedurtiem salmiņiem un spalvu kušķīšiem jeb papīrīšiem galuos vai tukšas uolu čaulas ar caurumiņuos sadurtiem papīrīšiem u. t. t.; pūguli kāra kâ gre̦znuma lietu pie griestiem.

Avots: EH II, 341


ugunīgs

ugunîgs, feurig Ev., L., U. (eig. und fig.): ugunīga čūska LP. IV, 55. ugunīga stuota ir pūķis, kad gaisā skrien Etn. I, 95. gājušas pa gaisu kâ ugunīgas vārpstas LP. VI, 56. sieviete ugunīgām acīm III, 103 (ähnlich: VI, 515; Etn. I, 85). sievu skatu kaislu, ugunīgu JR. V, 101. saule rietēja... atsarkdama ugunīgiem stariem MWM. VIII, 82. ņipru, ugunīgu skuķi Vēr. II, 190. čaulas nevajaga ugunī mest, tai vistas nav ugunīgas uz perēšanu Etn. II, 68. Vgl. li. ugnìngas "feurig".

Avots: ME IV, 294


uzlobīt

uzluôbît,

1) schälend, klaubend auf etw, fallen lassen:
uzluobīt zirņus, čaulas uz galda;

2) klaubend, schälend zum Vorschein bringen:
uzluobīt riekstu kuoduolu Gotthardsberg;

3) (zum erstenmal nach der Ernte) aufpflügen:
uzluobīt zemi Frauenb., Sessau, Sessw.;

4) herausfinden:
uzluobīt stāstā galve̦nās duomas.

Avots: ME IV, 354