Paplašinātā meklēšana

I ģīga,

1): raut ģĩgas vaļā Rutzau. rijā kuokles, namā ģīgas BW. 23972, 11;

3): "ein schlechter
(sliktas dabas) Mensch, der viel jammert (čīkst) Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 27;

4) das Flennen
AP., Bers., Fest., Lerus., Sessw., (plur. ģīgas) Lub., Meselau, Zögenhof: galā tuomēr spruka ģ. vaļā, un galvu nuolicis uz piemūriņa, raudāju Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 867. laid nu ģĩgas vaļā! Zögenhof.

Avots: EH I, 428

I ģĩga, in Mar. N. RKr. XV, 115 der Plur. ģìgas ² ,

1) ein musikalisches Instrument, namentl. eine Geige (eine schlechte):
grieza iztaisīja nuo rudzu salmiem sev ģīgu Kreuzb., AP., R. Sk. I, 25;

2) ģìga ² , jemand, der unangenehm spielt
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) ein weinerliches Kind
[ostle. džeîga Warkh.]: tas jau tik tāds ģīga Naud. turi tu, ģīga, muti R. A. [Aus mnd. gīge.]

Avots: ME I, 700

II ģīga, ein Quirl U., Bielenstein Holzb. 278.]

Avots: ME I, 700

‡ III ģìgas Lubn. "?": tāds kâ ģ. (von hageren, allzu schlanken Jungen).

Avots: EH I, 428

džīga,

1): Plur. džĩgas Dond. n. FBR. V, 129 "= ģīgas"; ‡

2) "kas daudz čīkst" (mit î) Kalz. n. Fil. mat. 26: tāds kâ dž.

Avots: EH I, 366

gaņģîgs,

1) feurig, energisch, tüchtig
Grünh., Sassm.: viņš tuolaik bija gaņģīgs puika A. XII, 676;

2) wohlgenährt
Druw. n. Etn. II, 161; eing. einen guten Gang (gaņģis) habend: gaņģīgs zirgs. gaņģīga guovs Dond.

Avots: ME I, 601

ģīves "?": rijā kuokles, namā ģīves [= ģīga I?] maltuvē stabulītes BW. V, № 1187, 2.

Avots: ME I, 701

nadzîgs, naģîgs (li. nagingas), handfest, gewandt, fleissig, leistungsfähig, energisch, flink, hurtig, die Arbeit frich, kräftig angreifend: nadzīgs cilvē̦ks nav vis tas, kam prāvi kāju vai ruoku nagi, bet gan tas, kam par aizvienēju īpašību palicies nags netiešā nuozīmē, t. i. kam ir naskums, iespēja visu kuo izdarīt Etn. III, 181. lai es maza, bet naģīga BW. 21457, 4. tu esi naģīgs puika LP. III, 94. viņas ruokas nadzīgi adīja LA. vis˙nadzīgākais dejuotājs bija viņš Saul. nadzīgs un ņiprs kumeliņš Līb.

Avots: ME II, 686

šņukstêt U., Fest., Stelp., Wessen, Wolm., -u, -ẽju, freqn. šņukstinât Wid., (beim Weinen) schnucken, schluchzen, leise weinen: ļaudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. vīrs šņukstēja un vaimanāja Turg. Muižn. per. 43. māte neatbild, bet tikai šņukst . Purap. Kkt. 152. zē̦ns atbildēja šņukstē̦dams Kaudz. M. 24. darbinieki žē̦li šņukstināja žē̦las raudas Krišs Laksts 3. (fig.) karsti šņukstuošas ģīgas Duomas I, 281. lakstīgala tâ nedziedāja, negavilēja, nešņukstināja aiz prieka MWM. X, 323. šņukstē̦dami nuogāzīsies stiebriņi kūlītis pie kūlīša Purap. Kkt. 4. Nach Leskien Abl. 312 nebst li. šniukštúoti "schnauben" zu šņàukt; nach Berneker Wrtb. I, 391 onomatopoetisch wie d. schnucken und slav. xnykati

Avots: ME IV, 97