ģerît, -ĩju, [ģernît],reissen, zupfen:es turu kuoku aiz viena gala, aiz uotra suns ģerī, grib izraut Fest. [sivē̦ni cūku ģernī(saugend).ģernīju plē̦sumu, kamē̦r uzģernīju Fest. - Auf Grund des russ. Imperativs дери"reisse" entstanden?]
lũkmanis, der Schauer, Seher, der auf die Brautschau geht:lai šķiet tevi jēģerīti, ne meitiņu lūkmanīti BW. 13482. vaina, vaina lūkmanim, nevaid vaina vedējiem; kādu lūki nuolūkuoja, tādu veda vedējiņi RKr. RVI, 172.
mãrpuķe [Salis], mãrpuķĩte Salisb., Marienblümchen:kliņģerītes, mārpuķītes, tās palika pagalvī BW. 13611. - Auch als Kosewort gebraucht: māsiņ, mana mārpuķīte! BW. 18005, 7.
II vežģeris, vežģers Kawall n. u., der Westwind:lai pūš vējš..., kad nepūš vežģerīt[i]s; vežģer[i]s pūta caur luodziņu BW. 30926. vežģers pūta it knaši Dünsb. Odiseja 2, 25. Aus liv. vežgør"Westwind", s. Thomsen Beröringer 286.