Paplašinātā meklēšana

îsums,

1): dienas iet uz īsumu, die Tage werden kürzer
Kand.;

2)

a): die kurze Wolle von den Beinen und der Leistengegend eines Schafes
Frauenb., Sonnaxt: piecirpu gruozu i[r] gruoza vāku; gruozā garumi, vākā īsumi BW. 20097. īsumiņu villainīti Tdz. 38348.

Avots: EH I, 502

îsums,

1) die Kürze, das Kurzsein:
ej, dieniņa, īsumā, werde kürzer BW. 4453. kruodzenieku īsumā pārklaušināja Dīcm. I, 43;

2) īsumi,

a) Überbleibsel von getockter Wolle Frauenb., kurze, schmutzige Wolle
A. XIV, 1, 409: meitieši... kārsa vilnas īsumus Latv. [īsumiņus paturēja dzīparam BW. 35627;]

b) Kurzstroh:
īsumi - smalkie jeb īsie salmi, kuo atšķiŗ ar režģa palīdzību, kad piedarba klājiens jau nuokults Druw., Bers. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 838

pīsums (?), vollauf Infl. n. U.; vgl. pèizums ² I.

Avots: ME III, 234

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

lèvere, lèveris C., [lẽveris Salis], lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., lèveris ² Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. ² 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris ² Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464

ļĩpata: "atplīsums, skabarga" Grünh.

Avots: EH I, 773

pìsa ² Kr., pīse,

1) ein grundloser Morast (wo nur kleine Birken und Fichten wachsen)
U. (als Sumpfname auch Lvv. II, 171, "pīsas purvs" AP., vgl. auch pīsāji als Name einer Wiese Lvv. I, 64 und pīsums 90 (eine Wiese) und 50 [ein Acker));

2) ein undurchdringlicher Wald
(pīse), ein dichtes Gebüsch (pīse) U. (pīsa Lvv. II, 171, pìse ² 177, pīsas kalns 76, Wälder, vgl. auch I, 72 und II, 64): pīsās iet, ins Gebüsch kriechen U.; pisa ² "jauns, biezs lapu kuoku mežs" Kl.; pìsä Kreuzb., Heidenfeld "ein Stiick Wald von unbestimmter Grosse": "ira tāda pīsä, antwortet man auf die Frage, wieviel man Wald habe Mar. n. RKr. XV, 130;

3) pīsas priedes un egles = "kas augušas lieliem gada augumu riņķiem un nav tik šmaugas, kā sila priedes" Plm. n. RKr. XVII, 73. Am nachsten nebst pīss (wenn mit s aus k) wohl zu mnd. vī(g) od. vīhe "Sumpf, Bruch, Strauchwald"
(wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 75); dagegen nach Būga RSI. VI, 16 "vielleicht" zu gr. πίˉσεα "feuchte Orte, Wiesen".

Avots: ME III, 233, 234

‡ šķe̦r̃ba Seyershof "skabarga; ass atlūzums vai ieplīsums"; vēja lauztam kuokam ir šķe̦rbas vis˙gaŗām.

Avots: EH II, 631

šķḕ̦rss (li. sker̃sas), Adj., quer; (fig.) übel, schlecht: šķē̦rss plīsums Arrasch. šķielē šķē̦rsiem pavedējskatiem Dz. V. nu mūsu lieta ir pa˙visam šķē̦rsa Golg. Daneben ohne s- le. (kur.) Cê̦rsupji ² , *Cirs-anguŗi (s. FBR. VI, 8), apr. kērscha(n), kirscha(n), ksl. črěsъ "über", s. Torbiörnsson Liqmet. 11, 19, Pedersen IF. V, 54 f., Boisacq Dict. 212 f., Berneker Wrtb. I, 148 f., Trautmann Wrtb. 130, Walde Vrgt. Wrtb. II, 590, sowie Osthoff Parerga 30 f., Hübschmann IFA. X, 47 f. und Wood IF. XVIII, 9.

Avots: ME IV, 37

spērģis "kuoka vidū ieaugusi vaina (ieplīsums)" Lasd.

Avots: ME III, 993

vējkala,

1) "plīsums zaļā, ļuoli resnā kuokā" N.-Schwanb.;

2) Glatteis
Alswig. In der Bed. 2 zu apkala; in der Bed. 1 zu r. колóть "spalten"?

Avots: ME IV, 551