ķelle
ķelle (unter ķe̦lla),
1): man bij ķ., āmurīt[i]s BW. 34203. mūrenieka dēliņam ķellīte ruokā 33554, 3.
Avots: EH I, 694
1): man bij ķ., āmurīt[i]s BW. 34203. mūrenieka dēliņam ķellīte ruokā 33554, 3.
Avots: EH I, 694
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ķelle' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ķelle' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (2)
ķella
ķe̦l˜la, [ķe̦lls Gr. - Jungfernhof n. U.], ķelle,
1) die Kelle, die Mauererkelle ;
2) der Grützlöffel
U. ;
2) der Treibstock, die Kelle beim Rippchenspiel
U. In Burtn. n. U. unterscheidet man ķelle, die Maurerkelle von ķe̦lla, der Maurerlehm. In Smilt. ķe̦lla, ein Schmadderer. Aus mnd. kelle "Kelle".
Avots: ME II, 362
1) die Kelle, die Mauererkelle ;
2) der Grützlöffel
U. ;
2) der Treibstock, die Kelle beim Rippchenspiel
U. In Burtn. n. U. unterscheidet man ķelle, die Maurerkelle von ķe̦lla, der Maurerlehm. In Smilt. ķe̦lla, ein Schmadderer. Aus mnd. kelle "Kelle".
Avots: ME II, 362