ķest,
ķešu, ķesu,[1) "herausscharren" MSil.;
"gierig haschen" (tas nu pie cita mantas ticis ķeš, kuo var) Alt- Autz;
reichlich nehmend schmieren: jūs ķešat pienu uz maizes Neuenb.];
2) viel essen, schlingen [Mitau, Pampeln:
suns ķeš Ellei].
dē̦ls tikai ķeš biezputru saujā un mēt un mēt un mēt mutē kâ mālus LP. VI, 346.
nu me̦lnais izņēmis lielu, gaŗu nazi un ķesis sviestu, kuo saimnieks Rīgā bijis pircis LP. VII, 229;
3) gehen, eilen: viņa ķeš zirgam pakaļ Janš.;
[4) "schlagen": kad es tev ķesīšu, tad tu savu tē̦vu vairs neredzēsi Fockenhof.] Refl.
-tiês "sich kratzen" [Dobeln], Sessw.;
ķesties virsū, sich aufdrängen Grünh., [Bixten, Blieden, Fockenhof, Würzau]:
vīrelis ķešas virsū kâ traks LP. I, 344.
neķesies tik daudz virsū Druva I, 530.
[Vielleicht für * cest mit dem k- von kasît, kašât (s. diese).]Avots: ME II,
371