ķirvelis
ķir̂velis 2 : auch (mit ir̃ ) Pankelhof, Schwitten, (mit ir ) Behnen, Grenzhof (Mežamuiža).
Avots: EH I, 704
Avots: EH I, 704
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ķirvelis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ķirvelis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
ķirvelis
ķir̂velis 2, Demin. von cìrvis, ein kleines Beil (oft im verächtlichen Sinn) Kand., Grünh. Von dem Demin. ķirvelis kommt ein Demin. auf -ĩtis vor: es aizgāju uz kalēju, nuokaluos kirvelīt[i] BW. 30315.
Avots: ME II, 386
Avots: ME II, 386
Šķirkļa skaidrojumā (2)
cilvēks
cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,
1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;
2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,
1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;
2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;
3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]
Avots: ME I, 382, 383
1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;
2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,
1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;
2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;
3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]
Avots: ME I, 382, 383