Paplašinātā meklēšana

[I ļūļa,

1) der Kastrierer
Ronneb.;

2) auch: ļūlis rasche, der Abdecker, Scharfrichter
Wid.;

3) ļūļa, jem., der den Abtritt reinigt
Gold.]

Avots: ME II, 545

II ļũļa: nom. plur. ļūļi ("?") BW. 28161, 4 var.

Avots: EH I, 775

II ļũļa, comm., ļũļaks, der Tolpel, Dummkopf, Trodler Mat., [ļūļa "ein Vagabund, der die Arbeit meidet" Bers., ļũļaks "ein unzuverlässiger Mensch" Bauske]: ļūļa, ļūļa (Var.: auša, muļķis, tūļa) mans vīriņš BW. 27084. ļūļa (Var.: lūļa) sēd kalniņā 14447. ļūļaks tāds! Vēr. II, 546. ļūļa ē̦d pusgadu ilgāk kruoņa maizi Niedra. [Vgl. li. liulys "Tolpel".]

Avots: ME II, 545

‡ III ļũļa, wer viel Bier zu saufen pflegt Dond.; wer viel trinkt Salis u. a.

Avots: EH I, 775

lūļa, s. ļūļa II.

Avots: ME II, 519

šļùkt C., PS., šļùkt ² Kl., Kr., Nerft, Preili, Prl., šļûkt ² Dond., Dunika, Kurs., Līn., AP., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, šļūcu,

1) intr., gleiten, rutschen
(mit ù ² ) Bers., Kalz., Lennew.: skuolē̦ni uz le̦dus šļūc Wessen. sīkiem suolīšiem viņš šļūca nuo viena istabas kakta uz uotru A. XXI, 702. šļūc, šļūc, nuoplēsīsi pastalas! Kurs. šļūkt nuo zirga uz leju Libek Pūķis 36. šļūkt nuo panta zemē Dunika. ļūļa sēd... kumeļā... šļūc zemē, šļūc... istabā! BW. 14447, 1. Daugava šļūca vize̦dama Latv.;

2) tr., fakt. zu šļukt, gleiten machen
U., Bielenstein Holzb. 375: sāka... staigāt greizās kamašas pa grīdu šļūkdams A. XX, 807;

3) spinnen
AP., Nigr., Bl. (mit û ² ), U., (im VL. gewöhnlich in Verbindung mit vḕrpt): šļūcu, vērpu ē̦rkulīti Biel. 1005. šļūcu,... vērpu... linu kuodeliņu BW. 7907 var, vērpiet..., šļūciet, meitas, piecas spuoles vakarā! VL. aus Memelshof. es tev šļūkšu, es tev vērpšu BW. 13015, 2. māsa auž, māte šļūc, ve̦cā māte šķeterē 7491. Refl. -tiês, = šļūkt 1: lē̦nām... šļūcās uz priekšu... kamaniņas Latv. rati šļūcās pa dubļiem Poruk. viņš šļūcās pa baļķiem Līguotnis Stāsti II, 17. - Subst. šļūkšana,

1) das Gleiten;

2) das Gleitenmachen:
tuo viņa pazina nuo kāju šļūkšanas Upītis St. 29;

3) das Spinnen;
šļūcẽjs,

1) wer gleitet;

2) wer gleiten macht;

3) wer spinnt:
šļūcējiņa, vērpējiņa mana brāļa līgaviņa BW. 21974, 3. Urspr. wohl prs. *šļucu, prt. šļùcu. Zu šļaukt I.

Avots: ME IV, 79