Paplašinātā meklēšana

ļaku, Interj. in Verbindung mit ļiku zur Bezeichnung des Geriiusches, welches durch nasses Schuhwerk beim Gehen erzeugt wird: pa dienu ļiku ļaku Tr. III, 846.

Avots: ME II, 530

šļaku, Interjektion, s. šļiku.

Avots: ME IV, 62

šļakuôt: = šļakât I Ruj., Stelph., Widdrisch.

Avots: EH II, 643

šļakuôt, = šļakât I (?): pūš citi vēji, un šļakuo savādi ūdeņi Veselis Netic. Toma mīlest. 15. Refl. -tiês MSil., spritzen (intr.): ūdens šļakuojas,

Avots: ME IV, 62

kàpre ² ein kleiner Hügel, Hügelrücken Kreuzb., Warkl., Dubena, Gr. - Buschhof: ap Viļaku un Ludzu šādas kaupres (Hügelreihen) stiepjas ve̦se̦lu jūdžu gaŗumā Austriņ Mār. z. 28. Nebst li. kauprà (acc. kaũprą), "возвышенность, бугор" zu kuprs.]

Avots: ME II, 177

‡ ļaceniski siet Frauenb., = siet ar ļaku (Schleife): pāte̦gu nevajag ļ. s. uz kāta:

Avots: EH I, 768

ļaka,

1) (auch ļe̦ka, [ļaks Wessen]), die Öse, Schlinge, Schleife
Kand.: ļakām šūti kamzuolīši BW. 7741. turē̦tāji rauj ļaku cieti Etn. III 189. ieāķē āķi ļakā Kand.;

2) ein Hut- od. Kopfband
(von L. als tahmisch bezeichnet). ļaku ļakām,

a) mit Bändern besetzt, die da flattern
L.;

b) wenn was schlaff ist und sich schlenkert
St.;

3) ein Misthaufe
Spr. [Von U. für die Bed. 1 u. 2 auch ein laka angeführt; zur Bed. 3 vgl. ļe̦ka I;

Avots: ME II, 530

I pļaka Schwanb., ein Klumpen einer breiartigen Masse: mālu, sniega pļaka. izspļaut pļaku. Mit hochle. a aus e, (vgl. pļe̦ka)?

Avots: ME III, 365

saņūcît,

1) "?": (maizīte) šļiku šļaku saņūcīta BW. 25093. Im Original (Tautas dziesmas, sal. Ve̦ntas krastuos, No 348) dafür sanūcīta;

2) (mit û) zerdrücken, zerquetschen
(Planhof), durchkneten (z. B. Brot, Teig, Quark, einen Menschen): lācis puisi krietni saņūcīja Fehsen, Walk, Schwanb., Bolwen, Tirsen, Roop, AP., Sessw., Mar.; drückend zerknülien (mit û) Wolmarshof, Jürg.;

3) zusammenstopfen: bē̦rns visu maizi saņûcījis mutē Mar.;

4) viel essen:
saņûcījis ² (saēdies) maizi vien Wandsen. Refl. -tiês, zerknüllt werden: drēbes maisā saņûcījušās Jürg., N. - Peb.

Avots: ME III, 696

šļiku, in der Verbind, šļiku šļaku, Interjektion: guovis slaucu šļiku šļaku BW, 10444, 1 var. pieniņš gāja šļiku šļaku 32581, 5. (maizīte) šļiku šļaku saņūcīta 25093.

Avots: ME IV, 71

viļaka,

1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;

2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;

3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;

4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.

Avots: ME IV, 597