Paplašinātā meklēšana

‡ atšļuka "nepievē̦rpts šķēriena gals" Dunika: a. traucē aušanu.

Avots: EH I, 174

‡ atšļukaîns, schlecht (los)gezwirnt NB.: atšļukaina dzīve.

Avots: EH I, 174

kļuka, Sudel Wid.

Avots: ME II, 240

‡ kuļuka Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, kuļuks Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Sonnaxt, Deminutiv zu kule.

Avots: EH I, 673

[ļuka,

1) "eine schlaffe Stelle"
Wid.;

2) ein schlaffer Mensch, Schwächling
Dricē̦ni, Wid.]

Avots: ME II, 542

‡ ļukains PV., schlaff herabhangend: vistai ļukaina sekste.

Avots: EH I, 773

‡ ļukans AP., N.-Peb PV., wackelig, lose: cirvim ļ. kāts; biegsam, gelenkig (wo?).

Avots: EH I, 773

‡ ļukas Frauenb. "etwas schlaff Herabhangendes, z. B. herabhangende Ohren von Tieren". Vgl. ļuka.

Avots: EH I, 774

‡ ļukata PV. "?": mana ce̦pure ir tāda ļ.: kad piemirkst, krīt par ausīm pāri.

Avots: EH I, 774

‡ ļukatâtiês PV. "= ļukâtiês": cūkai skrienuot ausis ļukatājas.

Avots: EH I, 774

ļukàusis, ein Tier (ein Ferkel, ein Schwein) mit herabhängenden Ohren Dond., [Gränh., Mitau): ļukausis sivē̦ns, kam ausis nuoļukušas, ļukause - tāda cūka Mar., Gold. n. Etn. l, 153; ļukauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 542

[ļukauss, -s, ein herabhängendes Ohr: nuotvē̦rusi aiz ļukauss Veselis Saules kaps. 71.]

Avots: ME II, 542

māļuka "die Mordgrube am Pferde" St.; [mã`ļuka O. - Bartau, māļuka Kreuzb., eine Pferdekrankheit (ein Geschwür). - Zu li. molúkas "eine Krankheit (Haarwurm) der Pferde"?]

Avots: ME II, 582

pļuka Freiziņ, = pļauka, die Ohrfefge: cūkganis dabūja nuo saimnieces krietnu pļuku pa ausi Ahs.

Avots: ME III, 372

II pļuks! Interjektion, gebraucht um ein schnelles, plötzliches Verschwinden auszudrücken: ja rītu mīksts laiks, tad sniegs būs pļuks! nuost Ahs. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 372

pļukata "cilvēks bez cilvēcīga stāvuokļa" Sunzel. Vgl. plukata.

Avots: ME III, 372

pļukatât "schwatzen" Wessen. pļukât, -ãju, ohrfeigen Ahs. pļukâtiês "ļurbuoties" Bornsmünde.

Avots: ME III, 372

I šļuka, gew. in der Verbind. šļuka, bruka, verächtliche Bezeichnung für eine Frauensperson im VL.: šļuka, bruka mana sieva, bubuļainu dziju vērpa BW. 6999. šļuka, bruka mana sieva nuošļukušu pamāvīti 27221. šļukas, brukas, griežaties vienu pusi istabā! 29171 (ähulich: 1514, 7).

Avots: ME IV, 74

II šļuka,

1) ein Mundvoll
Dunika, ein Gläschen mit Schnaps Telssen: ieņemt mutē šļuku ūdens Dunika. butelē vēl bišķis atlicis, - vēl mums iznāks katram kāda šļuka Telssen;

2) der Kuss:
duod man vienu šļuku (šļukiņu)! Grobin. In der Bed. 1 aus d. Schluck.

Avots: ME IV, 74

III šļuka, der Eingeweidebruch (Hernia) Saikava.

Avots: ME IV, 74

IV šļuka(s), Pantoffel(n) (aus Filz oder Holz) Nidden, PlKur.

Avots: ME IV, 74

IV šļuka(s), Pantoffel(n) (aus Filz oder Holz) Nidden, PlKur.

Avots: ME IV, 74

šļukavas ² Warkl. "ein kleiner Schlitten für Kinder zum Glitschen von Anhöhen".

Avots: ME IV, 78

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44

‡ àizšļukt, hinter etwas, hin-, weggleiten: maks aizšļucis aiz uoderes. grāmata aizšļuka aiz kumuodes.

Avots: EH I, 56

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

atšļukt, intr., zurücksinken, sinken, zurück-, hinfallen: viņš bezspēcīgi atšļūk uz kādu akmeni Asp. R. VII, 39. viņa atšļuka sē̦du Blaum. [lai atšļūk duŗamais BW. VI, 35525 var.]. mani spē̦ki pagurst... ruokas atšļūk. ruokas atšļuka vaļā, die Hände gingen los.

Avots: ME I, 202

I bruka (zu brukt), comm., der, die Schloterige, Nachlāssige: šļuka, bruka mana sieva BW. 6999.

Avots: ME I, 339

II druka "?": šļukas, drukas, griežaties BW. 1514. [In Nötkensh. gebe es ein druka od. drukums"dzijas, kas vērpjuot pāriet par spuoles malu"; vgl. bruka I,]

Avots: ME I, 503

grìļuôt C., grĩļuôt [Gold.], K., gew. refl. [grìļuôtiês N. -Peb., Salis, Ruj., Ronneb., Drosth., Bauenhof], schwanken, wanken, watscheln, taumeln, [sich mit dem Schiff auf die Seite legen U.] : guovis grīluo smagi šķūnī iekšā Lautb. grīļuo laiviņa R. Sk. I, 31. sirdī smagas sē̦ras grims, kājas grīļuot sāks. viņš grīļuojās un sašļuka zemē Purap. grīļuojas kâ mieļu piedzēris. ve̦lns aiziet grīļuodamies LP. II, 64. zeme beidz grīļuoties SDP. VI, 43. nuo slavas pareģuonei galva grīļuojas Adam. [redzēju jūriņā ze̦lta grīsli grīļuojam BW. 30742. Nach Bielenstein Holzb. 561 grīļuot auch vom Gleiten einem Bootes auf dem Meereswogen und vom Herumfliegen der virpeles (des Carousselschlittens).]

Avots: ME I, 656, 657

‡ ìeļukt, sich einbiegen, einfallen: ce̦purei. dibe̦ns ieļucis AP. cūkai ausis ieļukušas Lennew. uz duobuota galda uzklāts lakats ieļukst galda duobē Wessen. ielukuši vaigi Kreuzb.; hineingleiten: kāja ieļuka grāvī N.-Peb.

Avots: EH I, 528

[lukausis U., Mar., Atswig, Pampeln, =ļukausis; in Kārsava und Biržgalis jem., der so zerstreut Zuhört, dass er sich das Gesagte wiederholen lässt; "kūtrs cilvē̦ks; ļe̦pausis" Tirsen.]

Avots: ME II, 510

ļuks [Bauske, Wandsen, Mitau], schlaff herabhängend: ļukas ausis BW. 25875, 7. Vgl. luka und ļukt.

Avots: ME II, 542

‡ ļumakâtiês PV. (aus AP. und Lub.) "= ļukâtiês": ar pienu baruotas cūkas gaļa nav stingra, bet ļukanājas.

Avots: EH I, 773

‡ mãļũks Dunika, eine alte, schwer zu heilende Wunde. Vgl. māļuka.

Avots: EH I, 791

nùomurdêt, intr.,

1) hermurmeln
Spr.: [kāja iešļuka dūņās, ka ūdens vien nuomurdēja Austriņš M. Z. 37];

2) murmelnd, sprudelnd hinabsinken:
kāpēc tās (laivas) nepiesmeļas pilnas un nenuomurd dibe̦nā? MWM. VI, 13.

Avots: ME II, 822, 823

nùošļukt, intr.,

1) herab-, hinabrutschen, hinab-, herabgleiten, herabhangen:
zeķes nuošļukušas nuo kājām; nasta nuošļukusi nuo ple̦ciem. viņa klēpī nuošļuka tukšas ruokas Vēr. II, 706. puišam bikses nuošļukušas BW. 15576. tamdēļ brunči nuošļukuši? 20404. gardibenes ar nuošļukušām malām Antrop. II, 68. nuošļukušas ūsas A. XX, 46;

2) herunterkommen:
mājas būšana nuošļuka uz leju Purap. Das Part. nùošļucis,

a) niedergeschlagen:
kādēļ jūs tādi nuošļukuši? LP. IV, 27. izvilcies itin nuošļucis pa durvīm V, 344. nuošļukusi dūša, gedrückte Stimmung, Niedergeschlagenheit;

b) schlumpig, unordentlich, liederlich (in Bezug auf die Kleider):
dažu dienu es staigāju nuošļukusi, nuobrukusi BW. 22387. nuošļukušas drēbes Etn. I, 32. kauns nuo... nabadzīgajiem nuošļukušajiem apģē̦rbiem Latv.

Avots: ME II, 868, 869

‡ pāns "der Wirt" BW. 2400, 2 (in einem Rätsellied aus Auļukalns). Anscheinend nebst od. durch li. põnas "Herr" aus poln. pan, wozu wohl auch der Gesindename Pãni Lvv. I, 53, II, 12, 19, 28, 35, 39, 86, 91, 106, Pãnelis I, 101, Pànieši ² 62 (zur Bed. vgl. Kun̂dziņi ² ebenda II, 106) und der Wiesenname Pânene ² Plvv. I, 119 (aus Gaiken) od. Pãnene ebenda 159 (aus Schrunden; vgl. Kundzene ebenda).

Avots: EH XIII, 195

‡ pāršļukt Oknist, (wider den eigenen Willen) hinübergleiten: gradzins pāršļuka pāri pirsta luocītuvei.

Avots: EH XIII, 213

pašļukt, intr., hinunter-, heruntergleiten, -rutschen, ein wenig gleiten, rutschen: dažas šķipsnas bija pašļukušas nepamanītas A. XXI, 526. meitene bailīgi pašļūc uz priekšu JR. VII, 99. maisa gais pašļuka vaļā Ahs.

Avots: ME III, 115

sacìrst, tr.,

1) zusammenschlagen, -hauen:
viņš sacirta zuobus A. XXI, 528. zuobi sacirsti Vēr. II, 671. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen;

2) zusammen-, zerhauen, -hacken; ein bestimmtes Mass Holz fällen:
lācis iznesa re̦snu uozuolu, bet arī tuo lapsa sacirta LP. VI, 280. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem VL. algādzis prasījis, cik par dienu varuot malkas sacirst LP. VI, 355;

3) längere Zeit od. vielemal hauen:
līdz pusdienai sacirtuši, gudrie brāļi sāk ēst LP. IV, 76. še sacirsti tik daudz cirtienu Kronw.;

4) plotzlich eine andere Richtung geben, zur Seite lenken:
sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. Refl. -tiês,

1) sich kräftig emporrecken
Arrasch, Wandsen: sacirtās viņš vienreiz, uotrreiz ar visu augumu un spē̦ku, un tikai trešuo reiz tā izšļuka nuo sakaltušā kuoka Kleinb. st. 14. zirgs sacirtâs (senkte den Kopf gegen die Brust) krūtīs MSil.;

2) sich verwühlen
U.; sich zusammenkrollen: dzija sacirtusies Lis.,Warkl.;

3) plotzlich eine andere Richtung nehmen:
ceļš piepēši sacirtās sāņus R. Sk. I, 20;

4) sich sehr schmuck ankleiden
PS., Gr.Buschhof;

5) für sich viel hauen: s. muižas mežā malkas;

6) unversehens zerhauen werden:
lietas kuoks sacirtās malkā. malku skalduot sacirties zābaks;

7) sich hauend überanstrengen:
viņš sacirties malkas gul slims Golg.

Avots: ME III, 602, 603

sašļukt, intr., zusammenfallen, in der Dicke abnehmen, zusammenschrumpfen U.; (fig.) arm werden Ronneb.; den Mut verlieren U.: alum putas sašļuka Dunika. guba ar·vien vairāk sašļūk Purap. Kkt. 61. Horns grīļuojās un sašļuka Pasaules lāpītājs 91. ruokas nuogurs un... ceļi sašļuks Ezechiel 7, 17. tad nu ir sašļucis (sašļukuse), der (die) ist mal zusammengefallen, mager geworden Mag. XIII, 2, 69. žē̦l viņai... bija šā sašļukušā, liesā auguma A. XX, 615. biedru skaitlis sašļuka Kundziņš Kronw. 127, ieņē̦mumi bija sašļukuši Berl. Māte 32. visa vara spēji sašļūk Skuola III, 227. cerībai pa˙visam sašļūkuot A. XX, 36. Jēkaba veselība bija sašļukusi Plūd. Rakstn. II, 338. vai še nav dūšai pa˙visam jāsašļūk! Kaudz. M. 297. sašļucis prāts (entmutigter Sinn) Wolm.

Avots: ME III, 757, 758

skàusts Drosth., Planhof, skàusts ² Sessw., Tirs., skausts Bauske, Ekau,

1) Demin, skaustiņš L., Wid., der Keil
L., U., Pflock Bielenstein Holzb. 31;

2) das Rückenkreuz
U., Ronneb.; Widerrist am Halse des Pferdes Ober-Kurl., N.-Peb., (skàusts ² ) Selsau, Druw., Prl., N.-Schwanb., Odsen, Lis., Golg., Saikava, der Nacken eines Tieres Serbigal, Plm., Kokn. n. U., Sessw., Bauske, eines Menschen Gr.-Buschhof: dabuosi par skaustu, du wirst über's Kreuz bekommen Mag. XIII, 2, 68. jātnieks viņu turēja sev priekšā tik cieši, ka vtņa pat ne drusciņ nenuošļuka... zirgam nuo skausta Janš. Dzimtene V, 57. Wenn von einer Bed. "(scharfe) Kante" auszugehen ist, zur Wurzel von skaudrs "scharf"; vgl. daneben ohne s- kausta, kaustava, kausva, kauss III und IV, kausa, die vielleicht ein s- dissimilatorisch verloren haben.

Avots: ME III, 877

‡ slīdziski PV., = slīdisku: slīga un šļuka pamazām s. uz leju.

Avots: EH II, 526

stināgs, ein Knüppel: spēcīga ruoka viņu nuotvē̦rusi aiz ļukauss, spēcīgs stinags dancuojis pa muguru Veselis Saules kapsē̦ta 71. Aus stiba. šķinaga?

Avots: ME IV, 1070

uzšļukt, langsam, rutschend auf etw. fallen: galvas lakats uzšļuka uz ple̦ciem.

Avots: ME IV, 389