Paplašinātā meklēšana

šķèlis ² , der Name einer Stromschnelle (wo sich das Wasser an einem Stein spaltet) in der Ewst.

Avots: ME IV, 32

šķêlis ² Dond. n. FBR. V, 130, der Schafsbock U., Jürg. (mit ẽ), Erlaa (mit è ² ), Fehteln, Kalzenau, Kl., Lös., Peb., Wenden (mit nicht gedehntem ē); ein Ross, Hengst Manz. Lett., Beschäler Manz. Lett., Erlaa und Kokn. n. U.: aitpulkā piedzimis reiz teķis (šķēlis) Luopkuopība Il, 49. aita iet šķèļuos ² Ogershof. aitas skuma. kupcis nuopirka visus šķēlus Latv. šķēlis zviedz pret visām ķēvēm Manz. Syr. XXXIII, 6. Aus mnd. schele "Beschäler".

Avots: ME IV, 32

I šķêlis ² : ein Schafsbock (mit ẽ ) AP., Zirsten, (mit è ² ) Bers.

Avots: EH II, 633

‡ II šķēlis (?) A. Leitāns "eine Schnitte Brot".

Avots: EH II, 633

izšķelˆt [li. išskélti], tr., ausspalten, quellen, entspringen lassen: tu esi izšķēlis avuotus un upes Psalm 74, 15. Muozus zizlis, kuŗš nuo klints dzīvību izšķeļ Egl. Refl. - tiês, sich ausspalten, sich zerspalten, sich teilen: šķidrā bārzdiņa pa˙visam izšķē̦lusēs un izjukuse AU.

Avots: ME I, 810

knauks! knaukš! Interj., bezeichnung den Schall des Entzweigehens, Brechens: cē̦rtu apsi kniks un knauks BW. te vēzis - knauks! - pāršķēlis lūpu lempīšam Plūd. Llv. 212. aizsalst e̦ze̦rs: knaukš!

Avots: ME II, 243

ļaũpata,

1): atšķēlis lielu ļaupatu Siuxt.

Avots: EH I, 769

šaũbît, -u, -ĩju, wackeln (schwanken) machen L., von der Stelle wegbringen U.: katru... vējs turpu un šurpu šauba Ev. vējiņš šauba (mit aû ² Bl., Bauske, Dond., mit àu ² Lubn., Warkl., Lis.) egiīt[i] ceļa maliņā BW. 8894, 2. vē̦tras nav spējušas tuos šaubīt A. 1898, II, 128. ka tie savā vietā dzīvuo un vairs netuop šaubīti (dass es daselbst wohne und nicht mehr in der Irre gehe) Glück II. Sam. 7, 10. es nuoduošu tuos, ka tie šaubīti taps visās zemes valstībās (ich will sie in allen Königreichen auf Erden hin u. her treiben lassen) Jerem. 15, 4. Part. šaubāms (gebildet als Ersatz für šaubīgs 3): šaubāma lieta A. 1896, 162. laiki sāk kļūt atkal šaubāmi MWM. 1899, 493. Refl. -tiês (li. siaubýtis "wanken" KZ. LII, 270),

1) nicht fest auf einer Stelle sein, wanken, wackeln:
katra (debess) pār mūsu galvu šaubās Manz. Fost. I, 490. kas tu... zemi kustinājis un šķēlis esi, dziedini viņas plīsumus, juo viņa šaubās Glück Psalm 60, 4. kalni virzīsies un pakalni šaubīsies Jesaias 54, 10. šaubās (Var.: klūp) kāja, krīt[u] pie zemes BW. 13465;

2) šaũbîtiês C., Līn., PS., Arrasch, Dunika, Ermes, Jürg., Nigr., Ruj., Schujen, Wolm., (mit aû ² ) Bauske, Dond., lw., Kandau, Salis, Selgerben, Wandsen, Widdrisch, (mit àu ² )hochle. (unbek. in Pilda), zweifeln, in Zweifel sein, nicht bei seiner Meinung bleiben:
šaubījās puišam prāts BW. 11959. valuodiņa šaubījās Ld. 10847. Subst. šaũbîšanâs, das Zweifeln. Zu atšaubu, li. siaũbti "umherrasen, tollen", siūbúoti "sich wiegen, schaukeln, schwanken", s. Trautmann Wrtb. 293, Leskien Abl. 310, Charpentier MO. II, 31, Bezzenberger GGA. 1898, 5511.

Avots: ME IV, 5

I šķielis, = šķēlis, ein Beschäler U., Gaul Manz. Lettus, ein Schafbock Allasch, Celm., (mit iẽ) Arrasch, Nitau, ein Schafbock oder Hengst mit einer Hode Nigr.: šķieļa vilna BW. 5723, 4. Aus mnd. schele "Beschäler".

Avots: ME IV, 52

šļute Bers., Erlaa, Golg., Jürg., Kalz., Kreuzb., Lemburg, Lind., Lub., MSil., N. - Peb., PS., Saikava, Sehren, Sessau, Stenden, šļuta Gr. - Buschhof, = slute, das Plattbeil: tas nav cirvis, tā ir šļute Poruk II, 245. briedis tâ ar... kāju bijis nuošķēlis apsei malu kâ stīpernieks ar šļuti Upite Medn. laiki 64. diviem bij šļutes Apskats v. J. 1903, s. 68.

Avots: ME IV, 77