Paplašinātā meklēšana

‡ dienešķas Pas. III, 123, ("pusdienas") Lixna, = dienišķis.

Avots: EH I, 327

‡ šķas Smilt., Pas. XV, 195 (aus Serbig.), = štas (hieraus entstanden).

Avots: EH II, 629

skrùšķas ² Gr.-Buschh., der Laut, der beim Beissen, Knabbern von etwas Hartem (z. B. von ungekochten Erbsen) entsteht: skrūšķas vien iet, ka visi ē̦d zirņus Gr.-Bnschh.

Avots: ME III, 899

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58

atspulga, auch n. pl. atspulgi und atspulgums, der Widerschein, Abglanz: acīs bija tāda svē̦tlaimīga atspulga Vēr. II, 298. se̦nās mīlestības atspulga Vēr. II, 820; 283. balti ceļi pār jūŗu gar debesi stiepjas, kā dievišķas te̦kas, kā atspulgums svē̦ts Vēr. II, 834. laimju atspulgi Stari II, 99.

Avots: ME I, 196

aviškas (aus * avišķes od. * avišķas) Nerft, Himbeeren; vgl. aušķenes.]

Avots: ME I, 232

I cerêklis [Autz], cerekle, Hoffnungsstütze, worauf jem. seine Hofnung setzt N. - Autz n. U. die Hoffnung St.: cik man paliek cereklē; amats, kas cereklē, ein Amt, das man sich einbildet Elv. katechismu sauca ve̦cuos laikuos par cerekli N. - Schwnb. [cereklis St. "Überlegung"; cerekle St. "der Affekt; was man inbrünstig denkt, empfindet und hoff; Meinung"; ļauna cerekle St. "Argwohn"; cereklē būt St. "in der Hoffnung sein"; brīnišķas cerekles St. "seltsame Einfälle".]

Kļūdu labojums:
N.-Autz n. U. = U.; das Warten N.-Autz n. U.

Avots: ME I, 374

dìenišķs, dìenišķîgs, täglich: mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! ar muokām viņš dienišķuo ē̦d. vecenīte nuoplēšas ar darbiem un raizēm dēļ dienišķas MWM. VIII, 592. [Ein Adverb in der Bedeutung "täglich" Passio v. J. 1587: es essme deniske py yums ssedeis.]

Avots: ME I, 483

ìeknaukšķêtiês, ìeknaukšķēties, = ieknakšķêtiês: svārki ple̦cu strpā ieknaukšķas Līv. Brez. un Hav. 244. pēkšņi ieknaukšējās lē̦nas skaņas Druva II, 22.

Avots: ME II, 28

ìekrekšķêtiês (unter ìekrekstêtiês): Made... bailīgi iekrekšķas (sagt räuspernd?) A. Jansons Latvis, № 3642.

Avots: EH I, 522

ìeņurkstêtiês, [Mar.], ìeņurkš(ķ)êtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von sich geben: kaķis ieņurkšķas Vēr. II, 523.

Avots: ME II, 49

ìesprašķêt AP., = iesprakšķêt 2. Refl. -tiês, erprasseln: egļu malka de̦guot iesprakšķas AP.]

Avots: ME II, 70

ìetinkšķêtiês, ìetinkšêtiês, erklingen: uz lielceļa ietinkšķas pasta zvans A. XVII, 8. dzidri ietinkšas zvaniņš Austriņš.

Avots: ME II, 82

ìevarkšķêtiês, anfangen zu quaken, zu schreien, zu plärren: harmonikas ievarkšķas Vēr. I, 1414.

Avots: ME II, 86

ĩpatnĩba *, die Eigentümlichkeit, das Charakteristische Kronw.: tauta izrāda savas pašas īpatnības. dzejuoļi neizrāda vēl ne+kādas sevišķas dzejnieka īpatnības Apsk.

Avots: ME I, 836

izplàiksnîtiês ² , izplai(k)šķêtiês, verweht werden, schwinden, sich verziehen: beidzuot migla uz s truames izplaiksnījās Vēr. II, 1198. negaiss arī izplaikšķas MWM. VI, 815, Bers., Lub. kas pāri par tuo, ats izplaišķas A. XII, 155. [Vgl. išsiplaiskýti und išsiplaikstýti "развернуться".]

Avots: ME I, 781

knaũkšķêt, knaũkšêt, knaûkstêt ² Ahs., auch refl. knaũkšķêtiês, knacken, puffen, knallen, knistern: ragi vien knaukšķejuši LP. VII, 986. nadziņi knaukšķēšuot Zeif. III, 2, 131. dzirksteles sprē̦gāja un knaukšķēja MWM. v. J. 1896, S. 560. staigāja jaunuos zābakuos, ka knaukšēja vien A. XI, 101. sals knaukšķē̦dams spārdās priežu stumbruos Vēr. II, 494. kalējs nuoliek naudu, ka knaukšķas vien Krišs Laksts 66.

Avots: ME II, 243

laiksne [Liewenhof], laiksnis [Skaista], N. - Peb.], die See -, Teichrose (nymphaea nuphar) Lub., Druw.: e̦ze̦ruos un upēs baltas un dze̦ltānas puķes - laiksnes Druw., Wid. bālgana gaisma... kâ skautin skāvās ap niedrēm un laiksnēm A. XI, 21. un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laikšņu lapas un starp tām balti ziedi Poruk, AP. [Mit laiksn - aus * laiksn. -; nebst laiska I, laišķi zu li. laĩšķas, slav. listъ "Blatt", apr. lāiskas "Buch". Vgl. dazu Petersson Ar. und arm. Stud. 91.]

Avots: ME II, 407

laîšķa [erschlossen aus hochle. laiška Gr - Buschhof, Wessen, Kl., Stomersee, Lis., Warkl.], laišķe, die Wurfschaufel: laišķa ir kuoka lāpstiņa, ar kuŗu me̦t labību, lai tuo atšķirtu nuo īsākiem salmiem, pe̦lūm, netīrumiem Mar., Lubn. Lub., Laud., Blaum. gāju tautu klētiņā, laižu laišķu (Var.: šautru) dibe̦nā BW. 25853; eine Schaufel überhaupt Selb.: tās pastalas tādas kâ laišķas Poruk. putas līdz ar netīrumiem nuosmeļ ar šaurām laišķēm A. XI, 691. Vgl. liešķere.

Avots: ME II, 414

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

lìetišķs, sachlich, wesentlich: sarakstīt lietišķus apcerējumus SDP. VIII, 3; lietišķi pierādījumi Konv. duod vai suola lietišķas dāvanas BW. I, 292.

Avots: ME II, 507

lišķis (f. lišķe, lišķa, liša, liska), der Schmeichler, Lecker: lišķim salda mēle. lišķīte, melīte tā tautu meita BW. 16786, 1. ai meitiņa, lišķes (Var.: lišķas, liškas, liskas [die auch in Kārsava, Mērdzine, Dricē̦ni] mēle BW. 908. [Nebst likstes od. lizas mèle, lizga und r. лесть "Scheichelei" wohl zu laizît; s. Būga РФВ. LXXII, 190.]

Avots: ME II, 475

ņir̂ga, nirga L., U.,

1) das Hohngelächter, das Grinsen:
es arī vakar nespēju apklusināt sava neprātīgā prāta ņirgu A. XV, 82. Gew. der Plur.: atkal vispārīgas ņirgas un saucieni! B. Vēstn. kuo... tavas ņirgas saka? Rainis. nejaukie smaidi kâ velnišķas ņirgas sastinguši uz viņa sejas A. XVIII, 416;

2) comm., der Hohnlacher, Grinser, Spötter
[Bers.]: viņš tāds nirga, par visu ņirgājas. [vgl. das Reimwort irga und Persson IF. XXXV, 210.]

Avots: ME II, 903

nùobrēkšķêtiês ["eine Weile schreien od. weinen" Bers.]: nagaža uzle̦c nuobrēkšķas, krīt, aizveļas pa sūnu Bārda Zem. d. 208. [bē̦rns kâ saslima, visu laiku nuobrēkšķējās Bers.]

Avots: ME II, 765

nùoknaũkstêt, nùoknaũkšķêt, nùoknaũkšêt, intr., einen knackenden, knallenden Laut von sich geben: nuoknaukš kauli, spē̦ka pilni Austr. Refl. - tiês, eine zeitlang stark knacken: atplīst mazas šķebelītes, pie kam labi stipri nuoknaukšķas Etn. I, 58. [uzsita, ka nuoknaukstējās (od. nuoknaukstēja) vien Dond.]

Avots: ME II, 799

piršķa,

1) "?": labāk ņēmu piršķas meitu nekâ... kāsētāju VL. aus Lubn.;

2) "jem., der nichts ausrichten kann und seIn Versprechen nicht hält"
Vank.; "draiskulīgs, gražīgs cilvē̦ks" Druw.

Avots: ME III, 228

pretišķs, gegensätzlich, entgegengesetzt: pretišķas intereses, pretišķi uzskati. visas parādības dabā ir pretišķu spē̦ku panākluns Pūrs I, 31.

Avots: ME III, 388

pūšķa, eine wüste Stelle Kaltenbrunn n. U.; plur. pùšķas ² Warkl.; (mit šķ aus stj) zu pūsti.

Avots: ME III, 451

ràibeklis ² Gr.-Buschhof, etwas Buntes, z. B. bunte Flitter, bunte Schrift: ikdienišķas dzīves vizuļi un raibekļi ir dažādām krāsām Alm. šāda raibekļa salasīšana gan grūti duomājama MWM. v. J. 1896, S. 228.

Avots: ME III, 467

rekšķêt (unter rekstêt ): auch Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês, ein Schallverbum: kad e̦suot ar sariem, bē̦rns rekšķas un aizkre̦kstas Sonnaxt.

Avots: EH II, 365

skrùšķêt ^2, ein Schallverbum, das den mit skrūšķas bezeichneten Laut verbal bezeichnet Gr.- Buschhof (III prs. skrūšķi!).

Avots: ME III, 899

tašķît (li. taškýti "[Dickflüssiges] mehrfach so werfen, dass es spritzt"), spritzen (tr.), sprengen; (spritzend) beflecken, besudeln Nötk.: t. ar airi ūdeni uz visām pusēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16. ūdeni tašķīt (sist ūdenī tâ, ka tašķas) Grünh. Refl. -tiês, mit einer dickflüssigen, weichen Masse um sich spritzen (šķiesties) Bers. (hier auch tašķêtiês dass.): tašķīties ar dūņām Saul. R. I, 143; spritzen (intr.), šļakstīties Pārtic. un nabadz. 14: ūdens tašķītuos vecītim acīs LP. VII, 1319. ūdeņi veļas un putuo un tašķās un kŗāc Plūd. LR. IV, 363. dubļainā laikā uz ceļa tašķās Grünh.; sich abspritzen RKr. XVII, 58, sich beschmieren. Zu li. tãškas "Tropfen", teškiù "schleudere Breiartiges oder Dickflüssiges, dass es spritzt", teškė̕ti "in dicken Tropfen spritzend fallen" und (richtig?) tašinti "tropfen lassen, fliessen" (bei Geitler Lit. Stud. 116). Dazu stellt Scheftelowitz KZ. LVI, 189 ksl. těštiti "fundere".

Avots: ME IV, 135

vel̃nišķs, velnišks, teuflisch: uz... velniškā sveicinājuma atcirtuse LP. VI, 109. velnišku darbu pastrādājis JK. III, 2. velnišķas dusmas Austr. velnišķa spīte A. Brigader Daugava I, 10. velnišķs nuoduoms MWM. VIII, 207.

Avots: ME IV, 532

zaglîgs, diebisch U.: zaglīgs suns Etn. IV, 120, Dr. zaglīgs puika A. XX, 925. zirgu puisis, zaglīgs, patura... labību pats LP. IV, 75. dzīvuojis ļuoti zaglīgs saimnieks VI, 159. nav sevišķas izšķirības starp..."zaglīgs" un... "zadzīgs" Etn. III,168. zaglīga guovs Nötk.

Avots: ME IV, 679, 680