Paplašinātā meklēšana

šķipele: auch Frauenb., Orellen, Selg., Sonnaxt, Stenden (unbek. in Alswig, Heidenfeld, Linden in Livl., Lubn., Mahlup, Serben); ē̦dam lielām šķipelēm, bet ruokam tikai ar lāpstu Meselau. meitieši ēda ar kuoka škipelītēm; tikai puisiešiem bij naži Ramkau. racīs mani ... sidrabiņa šķipelēm (Var.: ar sudraba šķipelīti) BW. 27416. jumiķa š. Siuxt, ein Brettchen, das beim Herstellen von Strohdächern gebraucht wird.

Avots: EH II, 636

šķipele Bers., Kalz., Stelpenhof, Walk, Wolm., auch šķipelis U., = lāpsta, die Schaufel: lai šķipelis maksā L., lass es der Totengräber bezahlen! "liekšķerīte" Zaļmuiža n. Latv. Saule S. 168. Nebst estn. kühwel aus mnd. schuffel.

Avots: ME IV, 42

asmens, m., gen. s. asmens oder asmeņa, Pl. asmenis und asmeņi; auch asmins, gen. s. asmins, asmiņa oder asmina, auch asms: trim asmiem zuobentiņš BW. 13195, A. I, 39 (li. ašmuõ),

1) Schärfe, Schneide der Klinge, die Klinge des Messers, des Schwertes, der scharfe, eiserne Teil der Schaufel:
viņš kaldina zuobinu asminis Vēr. I, 484. pats sausās dusmās nuotiesā ar zuobina asminu LP. V, 316, nach dem bibl. ar zuobina asmini izdeldēt, mit der Schärfe des Schwertes ausrotten; šķipeles asmins Purap.;

2) Spitze der Ähre
St.;

3) Zacke am Holze
Bergm. In Platohn unterscheidet man asmins, -a, die Schneide, Klinge, von asmenis, -ņa, die Spitze, das Ende begrannter Ähren. [Zu ass "scharf", ai. ašman- "Felsstück, av. und apers. asman- "Stein", gr. ἄχμων "Amboss".]

Avots: ME I, 144

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru ² Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. ² 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

I kûķis ^2, der Handgriff an der Schaufel, Sense u. dergl.: šķipeles kātam ir kūķis galā Sassm. izkapts kātam divi kūķi: mazais kūķis, kuo nuoķer labā ruoka, lielais kūķis, kuo nuoķer kreisā ruoka Dond., [Wandsen].

Avots: ME II, 333

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties ² Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546

nùošļir̃kstêt [MSil., nùošļir̂kstêt Lis., Jürg.,

1) ein Schaliverbum (vom Gehen od. Fahren auf nassem und kotigem Wege, vom Spritzen):
kāja ieskrēja dubļainā grambā, ka nuošļirkstēja vien. ūdens vien gar ausim nuošļirkstēja Jürg, nuospļāvās caur zuobiem, ka nuošļir̂kstēja ² vien Salis. ūdens nuošļirkst, kad tuo izdze̦n nuo šļirces Alt-Rahden, Golg. ūdens, sīkā strūklā uzskriedams gaisā, nuošļirkst Sessw., Lis., Schwanb., Tirsen, Schujen, N.Peb., Selsau. iegrieza ruokā, ka nuošļir̃kstēja vien Naud.]. laiciņu ruokuot, šķipele nuošļirkstējuse [erklirrte?], juo atdūrusies pie liela naudas katla LP. I, 178;

[2) bespritzt werden:
braucējs nuošļir̂kst ar dubļiem Mar., Sessw., Lös., Segew., Serben, Mitau.]

Avots: ME II, 868

patecinât [li. patẽkinti], fakt.,

1) etwas laufen lassen:
izrūnītu zirgu;

2) ein wenig zapfen:
alu;

3) mit dem tecelis ein wenig schärfen:
cirvis un šķipele jāpatecina MWM. VIII, 589. [zirkles patecināt Pas. I, 384 (aus Rositten).]

Avots: ME III, 120

sapḕrt, ‡

3) zu Boden schlagen, niederschlagen, zerschlagen:
liels lietus sapēris linus Linden in Kurl. krusa var s. vasarāju Kaltenbr. ķēve sapē̦ruse prieškas ritiņus ebenda; wund schlagen (?): netikās tālāk iet: kājas bij sapē̦rtas uz akmeņiem kā rīkstes Skalbe Raksti IV (1938), 75; ‡

4) durchrühren
(sakul˜t): s. uolas baltumu baltās putās AP. kaļķi jāsapeŗ, kamē̦r pie šķipeles neturas klāt Orellen. s. de̦sas (Eingeweide) ar sāli AP. ‡ Refl. -tiês. sich übermässig od. stark (in der Badstube sich waschend) mit dem Blätterquast schlagen: viņš ... stipri sapēries uz lāvas Pas. XIV, 116. laikam vakar pārāk sapēries Orellen.

Avots: EH XVI, 435

šķupele, = šķipele, die Schaufel Wid., Dunika, Gold., Gramsden, Illien, Lasd., N. - Bartau, Sackenhof; das hölzerne Schöpfgefäss, womit man Wasser aus dem Boot schöpft N. - Bartau: trīs šķupeles ze̦lta naudas Pas. II, 178 (aus Oh. - Bartau). Aus mnd. schuffel, woher auch estn. kühwel.

Avots: ME IV, 54, 55

tule, die Tülle (an der Schaufel): šķipelei kātu iestiprina tulē Gr.- Sessau. Zu tulle II.

Avots: ME IV, 258