aizšļūcināties
‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'šļūcināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'šļūcināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
nošļūcināt
[nùošļũcinât,
1) hinabgleiten machen:
n. ragavas nuo kalna C., Widdrisch;
2) gleitend od. glitschend g]ätten:
n. ceļu glumu Arrasch;
3) glitschend abtragen, verbrauchen:
n. zābakus Jürg.]
Avots: ME II, 869
1) hinabgleiten machen:
n. ragavas nuo kalna C., Widdrisch;
2) gleitend od. glitschend g]ätten:
n. ceļu glumu Arrasch;
3) glitschend abtragen, verbrauchen:
n. zābakus Jürg.]
Avots: ME II, 869
pašļūcināt
pašļūcināt
[pašļũcinât, eine Weile gleiten machen: p. bē̦rnu pa le̦du. Refl. -tiês, eine Weile zu seinem Vergnügen glitschen: p. pa le̦du C.]
Avots: ME III, 115
Avots: ME III, 115
sašļūcināt
sašļũcinât, gleiten machen (ingressiv): s. ragutiņas Widdrisch. sašļûdelêt, eine gewisse Zeit hindurch Schlittschuhe laufen. Refl. -tiês, zur Genüge Schlittschuhe laufen: labi sašļūdelēties Gr.-Buschhof.
Avots: ME III, 758
Avots: ME III, 758
šļūcināt
šļũcinât, Refl. -tiês: auch Orellen; bē̦rni šļũcinājas pa grīdu, pa le̦du Seyershof. šļūcinās pa le̦du Aps. Raksti I 2 , 162.
Avots: EH II, 647
Avots: EH II, 647
šļūcināt
šļũcinât Iw., Tr., fakt. zu šļùkt, = slūcinât,
1) gleiten machen, auf dem Eise herumziehn
U., (längs der Erde) schleppen: es tevi izvedīšu uz skliduo le̦dutiņu, šurpu turpu šļūcināšu BW. 14609, 1 (ähnllch: 23621, 4 var.; Iw. n. FBR. VI, 58). pa trešuo (taku) darbenieki žagariņus šļūcināja 20233, 1. kājas pa le̦du šļũcināt (gleiten machen) Widdrisch, Wolmarshof. šļùcināt 2 kuokus nuo kalna lejā Warkl. laivu šļūcināt 2 pa kuokiem nuo krasta ūdenī Salis;
2) scharren.
Refl. -tiês Lin. (mit ũ), rutschen V., mit einem Schlltten vom Berge fahren U.; šļũcināties (gleiten, slidināties) pa le̦du kājām Ruj., Salls, Widdrisch, Wolmarshof.
Avots: ME IV, 77
1) gleiten machen, auf dem Eise herumziehn
U., (längs der Erde) schleppen: es tevi izvedīšu uz skliduo le̦dutiņu, šurpu turpu šļūcināšu BW. 14609, 1 (ähnllch: 23621, 4 var.; Iw. n. FBR. VI, 58). pa trešuo (taku) darbenieki žagariņus šļūcināja 20233, 1. kājas pa le̦du šļũcināt (gleiten machen) Widdrisch, Wolmarshof. šļùcināt 2 kuokus nuo kalna lejā Warkl. laivu šļūcināt 2 pa kuokiem nuo krasta ūdenī Salis;
2) scharren.
Refl. -tiês Lin. (mit ũ), rutschen V., mit einem Schlltten vom Berge fahren U.; šļũcināties (gleiten, slidināties) pa le̦du kājām Ruj., Salls, Widdrisch, Wolmarshof.
Avots: ME IV, 77
uzšļūcināt
uzšļũcinât, (hin)aufgleiten machen: smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.
Avots: ME IV, 389
Avots: ME IV, 389
Šķirkļa skaidrojumā (1)
slūpe
slūpe,
1) slūpe Grob., eine einer grossen Schaufel ähnliche, von Pferden gezogene Vorrichtung zum Führen von Erde
(slũpe Nikrazen), Ebnen von Hümpeln oder Anführen von Heu zur Scheune Tadaiken: ar slūpi atdze̦n nuo grāvmalām izraktuo zemi Grob.;
2) plur. slũpes Wandsen, zwei durch Querhölzer mit einander verbundene, mit den Wurzeln ausgegrabene Pfähle zum Führen von Steinen, wobei die hakenartigen Wurzelenden auf die Vorderachse gelegt werden;
3) *slūpe od. *slūpis "?": smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.
Avots: ME III, 943
1) slūpe Grob., eine einer grossen Schaufel ähnliche, von Pferden gezogene Vorrichtung zum Führen von Erde
(slũpe Nikrazen), Ebnen von Hümpeln oder Anführen von Heu zur Scheune Tadaiken: ar slūpi atdze̦n nuo grāvmalām izraktuo zemi Grob.;
2) plur. slũpes Wandsen, zwei durch Querhölzer mit einander verbundene, mit den Wurzeln ausgegrabene Pfähle zum Führen von Steinen, wobei die hakenartigen Wurzelenden auf die Vorderachse gelegt werden;
3) *slūpe od. *slūpis "?": smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.
Avots: ME III, 943