Paplašinātā meklēšana

‡ àizšņukstêtiês, für eine kurze Zeit zu schluchzen (leise zu weinen) anfangen: bē̦rns aizšņukstejās.

Avots: EH I, 56

ìešņukstêtiês, anfangen zu schluchzen: sieva iešņukstējās kâ maza meitenīte JR. V, 70.

Avots: ME II, 78

izšņukstêt, intr., schluchzend hervorbringen: izšņukstēja viņa MWM. VII, 43.

Avots: ME I, 813

nùošņukstêt, intr., schluchzend einige Worte hervorbringen: "kungs dievs", viņa nuošņukstēja R. Sk. I, 95.

Avots: ME II, 870

pašņukstêt: gar vīra māti paglaudīties un kuopām p. Apskats 1903, S. 31.

Avots: EH XIII, 180

[pašņukstêt, eine Weile schluchzen od. schnucken: bē̦rns drusku pašņukstēja.]

Avots: ME III, 116

šņukstêt U., Fest., Stelp., Wessen, Wolm., -u, -ẽju, freqn. šņukstinât Wid., (beim Weinen) schnucken, schluchzen, leise weinen: ļaudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. vīrs šņukstēja un vaimanāja Turg. Muižn. per. 43. māte neatbild, bet tikai šņukst . Purap. Kkt. 152. zē̦ns atbildēja šņukstē̦dams Kaudz. M. 24. darbinieki žē̦li šņukstināja žē̦las raudas Krišs Laksts 3. (fig.) karsti šņukstuošas ģīgas Duomas I, 281. lakstīgala tâ nedziedāja, negavilēja, nešņukstināja aiz prieka MWM. X, 323. šņukstē̦dami nuogāzīsies stiebriņi kūlītis pie kūlīša Purap. Kkt. 4. Nach Leskien Abl. 312 nebst li. šniukštúoti "schnauben" zu šņàukt; nach Berneker Wrtb. I, 391 onomatopoetisch wie d. schnucken und slav. xnykati

Avots: ME IV, 97

aũmaļîgs Kand., àumaļîgs C., übermässig, heftig: aumaļīgi šņukstēt Janš.

Avots: ME I, 224

I kukstêt (li. kukštė´ti "tuscheln, raunen, wispern"): auch Behnen, Erwalen, Pilten, Schwitten, Wandsen. pielādējies (pieēdis), ka kukst Grenzh. n. FBR. XII, 23. meitene kukst un gruozās Brigadere Skarbos vējos 111; leise stöhnen Memelshof; sich (ein wenig) beklagen Pankelhof: viņš jau kukst gan, ka jāne̦s tie maisi; "šņukstēt" Mesoten; "krekšķēt" Stenden; ezis kukst (gibt gewisse Laute von sich) Sessw., Smilten.

Avots: EH I, 668