I šūte Spr., Stockm. n. Etn. I, 90, Fest.,
šūts, -s Spr., Erlaa, Wessen, (mit
ù 2 ) Bers., Gr.-Buschh., Kl., Kreuzb.,
eine Grube, Gruft, Unebenheit (auf dem Wege): kad likās ritenis šūtē, tad ve̦zums riņķī Fest.
gramba, kas gramba, bet kad liekas šūtē, tad piesargies, ka neizveļas! ebenda.
kamanas nuo ceļa ieskrējušas šūtē RA.;
eine Erhöhung Wessen.
Anscheinend nebst šūpsna und šūnas III, wenn mit š- statt s- nach einem šau- aus seu̯-, zu li. šútis "Haufen", av. sūra- "Loch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 365 ff.).Avots: ME IV,
111,
112