šmīga
I šmīga U., (mit ì 2) Golg., Kr., ein Winkellineal des Tischlers mit beweglichem Winkelarm Lennew. Aus d. Schmiege.
Avots: ME IV, 85
Avots: ME IV, 85
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'šmīga' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'šmīga' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
šmīga
II šmīga "laba pluosta gaita, kur nav ceļā kavēkļu": kad pluosts iet labā šmīgā, tad nevajaga strādāt Brandenburg.
Avots: ME IV, 85
Avots: ME IV, 85
šmīgas
Šķirkļa skaidrojumā (2)
šmiga
šmiga,
1) ein junges, schlankes Bäumchen
Gulben; "kuoks, nuo kā taisa makšķeres kātu" Saikava; eine Rute zum Schlagen Kokn. n. U.: liepiņas saaugušas kâ šmigas Gulben. šmigu mežs Saikava;
2) ein Winkelmass
(womit die Radspeichen gemessen werden Naud.) N.-Peb. n. Latv, Saule 1927, S. 618, Bers., Wandsen. Zur Bed. 2 vgl. šmīga I; in der Bed. 1 nach Loewenthal Indg. Jahrb. V, 192 zu li. smaĩgas "Stock, Stange".
Avots: ME IV, 84
1) ein junges, schlankes Bäumchen
Gulben; "kuoks, nuo kā taisa makšķeres kātu" Saikava; eine Rute zum Schlagen Kokn. n. U.: liepiņas saaugušas kâ šmigas Gulben. šmigu mežs Saikava;
2) ein Winkelmass
(womit die Radspeichen gemessen werden Naud.) N.-Peb. n. Latv, Saule 1927, S. 618, Bers., Wandsen. Zur Bed. 2 vgl. šmīga I; in der Bed. 1 nach Loewenthal Indg. Jahrb. V, 192 zu li. smaĩgas "Stock, Stange".
Avots: ME IV, 84