Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ūstas' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ūstas' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
ūstas
ūstas
ũstas Gudenieki, ūstas Fockenhof, ũsti Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Wain., Wirgen, ûsti 2 um Libau, Nigr., ūsti Fockenhof, = ūsas, der Schnurrbart. Zunächst vielleicht aus li. ūstaĩ dass.; vielleicht mit dem t von li. uõstai "Schnurrbart" (in Kvėdarna u. a. nach Būga), das aus einem *uõstų barzdà "Lippenbart", abstrahiert sein kann. Le. ūstas aber kann auch aus dem Demin. ūstiņas (zu ūsas) abstrahiert sein.
Avots: ME IV, 410
Avots: ME IV, 410
Šķirkļa skaidrojumā (10)
atpūst
atpùst, Refl. -tiês,
1): atpūstas (>ostle. atsapyust) labi nuo ceļa Pas. V, 149 (aus Welonen).
Avots: EH I, 160
1): atpūstas (>ostle. atsapyust) labi nuo ceļa Pas. V, 149 (aus Welonen).
Avots: EH I, 160
greble
greble, eine ausgefahrene Wegestelle : ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres [Westkurl.], Serben. Zu grebt.
Avots: ME I, 645
Avots: ME I, 645
grūdums
jēlis
jêlis,
1) ein schlaffer, schwacher Mensch
Eckgr.;
2) = jē̦lnadzis: ar ūdeni grūstas kaņepas ir tikai steigu un tāds jēļu darbs Vīt. 57.
Avots: ME II, 112
1) ein schlaffer, schwacher Mensch
Eckgr.;
2) = jē̦lnadzis: ar ūdeni grūstas kaņepas ir tikai steigu un tāds jēļu darbs Vīt. 57.
Avots: ME II, 112
posts
puõsts,
1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;
2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;
3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.
Avots: ME III, 459, 460
1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;
2) puôsts 2 Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;
3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.
Avots: ME III, 459, 460
pūsti
pūsti, verfallene Gebäude, Ruinen Nerft n. U., Mag. IV, 2, 163. Nebst li. pūstas "wüst" aus slav. pustъ "öde, wüst".
Avots: ME III, 451
Avots: ME III, 451
raka
raka,
1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;
2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;
3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.
Avots: ME III, 472
1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;
2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;
3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.
Avots: ME III, 472
saklapēt
saklapêt, tr., zerklopfen, verklopfen, zusammenklopfen: saklapēja sagrūstas uolas un kartupeļus Etn. II.
Avots: ME II, 649
Avots: ME II, 649
spogāt
spuogât Karls., Freiziņ, spuoguôt Kr. (mit ùo 2 ), U., Spr., glänzen, blank sein U., Spr.; sich langsam durchsaugen, Nötk., (mit uô ) PS., C., sickern (z. B. von Fett od. Schweiss) Freiziņ, vom Aufsteigen glänzender Blasen gebraucht U.: kāda spuoga, kas jeb˙kurā spuogulī spuoguot var Seifert Chrest. III, 108. jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja, kam taukus laizīja...? BW. 20168. uz pieres spuoguo saltu sviedru rasa Duomas I, 1171. tauki sāk spuoguot U. eļļa . . . sagrūstas kaņepes traukā sakratuot . . . pa virsu spuoguo Etn. II, 1. kārta, pa kuru spuoguo kuoka sulas Konv. 2 764. Zu spīgana (s. dies), li. apspangęs "verblendet", ae. spincan "Funken sprühen" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zubaty BB. XVIII, 252, Bezzenberger BB. XXIII, 308, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch spe̦nguole.
Avots: ME III, 1034
Avots: ME III, 1034