žaberēt
žaberêt, -ẽju,
1) schwatzen
Bers.: savā starpā žaberēt;
2) "kläglich [= jämmerlich?] sprechen":
bē̦rns sāk žaberēt dažus vārdus pa vāciski Ahs. n. RKr. XVII, 66. Refl. -tiês,
1) dazwischensprechen, sich in anderer Rede mischen
Sessw.;
2) sich herumtreiben, unruhig sein, andere nicht in Ruhe lassen
Aiviekste. Aus li. žaberiuoti "schwatzen" (bei Miežinis), wozu le. zabît (?) II.
Avots: ME IV, 783
1) schwatzen
Bers.: savā starpā žaberēt;
2) "kläglich [= jämmerlich?] sprechen":
bē̦rns sāk žaberēt dažus vārdus pa vāciski Ahs. n. RKr. XVII, 66. Refl. -tiês,
1) dazwischensprechen, sich in anderer Rede mischen
Sessw.;
2) sich herumtreiben, unruhig sein, andere nicht in Ruhe lassen
Aiviekste. Aus li. žaberiuoti "schwatzen" (bei Miežinis), wozu le. zabît (?) II.
Avots: ME IV, 783