žvãkstêt Nötk.,1) dumpf rauschen (von Wasser und Bäumen gesagt) U.:
ūdens te̦k pa slūžām, ka žvãkst vien Arrasch, Fockenhof, Ruj.;
= zvākstêt, dumpf schallen, tosen: žvākstē̦dams drāzās caur mežu Plūd. LR. IV, 155.
(nauda) ievē̦lusies žvākstē̦dama avuotā LP. VI, 236.
žvãkstē̦dams nāca lietus ar krusu Lemsal.
ķieģeļi gāžas žvãkstē̦dami Bauske, (mit
à 2 ) Schwanb.
siena pants nuogāzās žvãkstē̦dams Selg., Stenden, Wandsen.
žvãkst arī sakaltuši zvaguļi C.;
2) (viel) schwatzen: kuo nu žvãksti? Ipiķi, (mit
à 2 ) Bers.;
3) "?": ausis žvākstēja Skalbe Pazem. dv. 14. Subst.
žvākstêšana, dumpfes Schallen: naudas žvākstēšanu dzirdējis (wo?).
Avots: ME IV,
843