Paplašinātā meklēšana

Mãŗa,

3): līdz Mārām, Mikeļiem BW. 3104;

4): Māras zeme; poetische Bezeichnung für Lettgallen;
‡

5) garā M. AP., der Mittelfinger.

Avots: EH I, 793

Mãŗa, Mãre, ein Demin. Mārinĩte BW. 32449, 4,

1) die Jungfrau Maria
im VL.: Māres nē̦sātāji, die mit dem Marienbilde umhergehen und betteln U. Māriņa, svē̦tā sieviņa Br. 7. mīļā Māŗa, ze̦lta jumprava Br. 46;

2) = Māršava, Schutzpatronin der Kühe: man Mārīte guovi deva BW. 29175. mīļa Māre guovis slauca 29163, 1. šķir, Māriņa, manu guotiņu! 29187;

3) zur Bezeichnung christlicher Feiertage:
gavēņu Māŗa, pavasaŗa M. Ahs. n. RKr. XVII, 39, kāpuostu Māre od. Māra Upīte Medn. laiki 29 od. Māŗi L. od. kāpuostu Māres diena U., Mariä Verkündigung, 25. März; lielie Māŗi L., U., lielā Mãra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Himmelfahrt; mazie Māŗi L., U., māzā Māra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Geburt; rudens Mãŗa, Mariä Himmelfahrt, 15. August Ahs. n. RKr. XVII, 39; nach BW. III, 1, S. 319 rudens Māŗa, der 1. Oktober;

4) in genitivischen Verbindungen: Māŗas zeme, Livland
im Vl.; Māŗu pīnas, Weichselzopf U.; Māres plekste, die Scholle, platessa vulgaris U.

Avots: ME II, 585, 586

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē ² 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

apsìet, 1): apsienamie Frauenb., Strumpfbänder. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.

Avots: EH I, 112

avuoksnẽjs, quellig: avuoksnējas pļavas, avuoksnēji lauki C., Smilt., Erlaa, Bers., Konv. ¹ 178, [Austriņš, Māras zeme 119].

Avots: ME I, 232

balsnêt, weiss(lich) schimmern: sniegaiņajām kalnu virsuotnēm, kuras balsnēja pār mākuoņu mutuļiem Rīg. Av. [Auch balsnuoties: uz... durvīm... balsnuojās šāda zīme... balsnuojās ar krītu uzsista šāda zīme... Austriņš Māras zeme 21.]

Avots: ME I, 255

baznîca,

1): svētdien iešu baznīcā BW. 7108, 1. ieiet Māras baznīcā 33625, 6; ‡

2) der Gottesdienst:
macītājs turēja baznīcu Kaltenbr. baznīca jau bija sākusies Golg. priekš (pēc) baznīcas, vor (nach) dem Gottesdienst.

Avots: EH I, 207

bize

1): matu b. BW. 5500. gara b. 31893 var. lūciņ[u] pinu bizītē (Var.: matpinā) 16921 var. Māras b., ein Weichselzopf am Halse eines Pferdes
Siuxt.

Avots: EH I, 222

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318

ģìbt: mit. ĩ Dunika, OB., Rutzau;

2): Māra ģībst pēc Jāņa Oknist; ‡

4) an Wassermangel leiden; durstig sein
Pilda; Hungers sterben: zâles nav; luopi ģībst pa˙visam Auleja. badu (Warkl.) od. badā (Oknist) ģ. ēst nava kā; badu jāģībst Pas. IV, 504 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 427

mangale,

1): auch (mit añ ) Seyershof ("apaļš buomītis, kur uztin vadmalu pēc velšanas): rullē Māras rullītī, kur deviņas mangalītes BW. 34043, 8. abi staigā ... ar vabas mangali uz kamieša Janš. Līgava I, 231; ‡

2) eine kleine hülzerne Stampfe (Küchengerät)
Wain.; ‡

3) der Kolben an Pflanzen
(mit añ ) Salisb.

Avots: EH I, 782

‡ *pārjē̦mât "?": lai būs Jezus guodināts, svē̦ta Māra pārjē̦māja; svē̦ta Māra pārjē̦māja (Var.: atjē̦māja, atjaunāja) ar svē̦tiem eņģeļiem Tdz. 54851, 2.

Avots: EH XIII, 201

pavaĩcât, fragen (perfektiv): pavaicāju paduomiņu BW. piel. ² 3220. uz saulītes pavaicāju, kuo dara mana māmuliņa BW. piel.2 4993. pavaicāju mīļai Mārai BW. piel. ² 1141. brālīt[i]s mani pavaicāja BW. 11676. man jāpavaicā vēl ceļa A. v. J. 1903, S. 174.

Avots: ME III, 131

plaîsât Wolm.,C., plaĩsât Dond., Wandsen, -ãju, freqn. zu plīst, zerplatzen, Risse bekommen: āda plaisā Konv. 6. Subst. plaisâšana, das Zerplatzen, das Reissen : pret ruoku ... plaisāšanu varuot arī iepriekš izsargāties, ja Māras dienas rītā ... iet mazgāties tādā ūdenī, kas pret sauli te̦k Etn. II, 38. sīkstums aizsargā skārdu pret plaisāšanu Konv. ² 454. plaisãjums, der Riss: grīdas plaisājumi Stari III, 135.

Avots: ME III, 315

svè̦ts,

1) heilig, fromm
U.: Sprw. svē̦ts kâ dieva pirksts RKr. VI, 143. ej kruogā - būsi gudrs, ej baznīcā būsi svē̦ts! Br. sak. v. 532. svē̦ts mans kundziņš, kâ tē̦rauda krustiņš Br. 538. Māriņa svē̦ta sieviņa 7. svē̦ta tā meitiņa, ne tā dzied, ne runā BW. I, 843. svē̦ts rīts Biel. 1099, der Morgen eines Feiertages. svē̦ts vakars, der Abend vor dem Feiertage U. svē̦ta dzīvuošana, ein frommes, exemplarisches Leben U. nuoskaitīja svē̦tuo lūgšanu (das Vaterunser) BW. III, 1, 76. viņi svē̦tā vaigā lūguši dievu R. Sk. I, 8. svē̦tie, die Seligen, Auserwählten U.;

2) durch Wirkung, Stärke ausgezeichnet
U.: svē̦tas dusmas Kundz. Ve̦cais Stenders 113. svē̦ti lāsti, schwere Flüche U. svē̦tuo baiļu... neredzējis Upīte Medn. laiki 170. svē̦ts nazis St., ein Messer, dessen Schnitt sehr schmerzt. svē̦ts kuodums, ein unheilvoller Biss St., U. tas svē̦ti sāp, das schmerzt heftig U. svē̦ti beigta Br. P. 26. svē̦ti apgalvuot LP. I, 176;

3) svē̦ta čūska LP. VII, 1273, die Kupferschlange
U., Etn. IV, 10; svē̦tā meita, eine Art Käfer Etn. II, 136; Plur. svē̦tās meitas, eine Art Ausschlag auf dem Gesicht Etn. II, 11. svē̦tuo meitu vārdi Br. IV, XXVIII; svē̦ti rutki, Meerrettig St., U.; svē̦ts uguns, der starke (kalte) Brand Mag. IV, 2, 149, U. - Subst. svè̦tums,

1) die Heiligkeit
U.;

2) "das Heiligtum":
sargāt Māras svē̦tumu Etn. I, 85. Aus r. святъ "heilig".

Avots: ME III, 1156

zè̦ltziêdaîns, goldfarbene Blüten habend: ze̦ltziedains Māras ābuoliņš MWM. X, 13.

Avots: ME IV, 707