Paplašinātā meklēšana

agns: auch Adl.; Golg.: agna uz darbu Azand. 28. Nach Būga Liet. k. žod: 17 und Loewenthal WuS. XI, 54 nebst li. agnùs "energisch" zu slav. ognь , ai. ‡ agni-ḥ , lat. ignis "Feuer".

Avots: EH I, 4

agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].

Avots: ME I, 11

nagns: n. ("uz blēņām nadzīgs") puika Grawendahl.

Avots: EH II, 2

[nagns Grawendahl, = agns.]

Avots: ME II, 687

stragns Dond., Anzen, einschiessend, morastig: stragni purvi BW. 17219, 1 var.; RKr. VI, 110. stragni valki BW. 17533 var.; 26472. mūsu pļava šuogad ir ļuoti stragna Dond. Nebst stre̦gna nach Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 29 f. zu li. stregiu "erstarre", le. streģele "Eiszapfen", slav. strogъ "streng" u. a. (vgl. auch mnd. strak "steif" u, a. bel Walde Vrgl. Wrtb. II, 629). Eigentlich: zum Erstarren > Stehenbleiben bringend?

Avots: ME IV, 1080

‡ àgns ² (?) Saikava "nadzīgs, mudīgs": ā. uz meitām. Vgl. agns.

Avots: EH I, 193

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs ² [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs ² Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324

‡ ogatns "čakls, veikls" A.-Schwanb., Golg., Kalnemois, N.-Schwanb., Tirs.; o. cilvē̦ks "uzcītīgs, centīgs, uzņēmīgs; apķērīgs, attapīgs c." Golg.; o. ("dūšīgs") vērsis Schwanb. - Falls mit hochle. o aus a, vielleicht mit Dissimilation zu agns (als Ableitung von einem *agnata). Oder unter dem Einfluss von agns > hochle. ogns aus okatns (s. dies)?

Avots: EH II, 117

stradzinât, tr., einsinken, einschiessen lassen: nu es tevi stradzināšu (Var.: strēdzināšu) strieguošā avuotā BW. 23247. Zu stragns.

Avots: ME IV, 1080

‡ stragans Pussen, = agns">stragns.

Avots: EH II, 584

stragls, = agns">stragns: stragli (Var.: stragni) purvi BW. 17219, 1 (aus Dond.).

Avots: ME IV, 1080

strakne, ein Sumpf, da man einsinkt U. Aus *stragtne (zu stragns)? Anders Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 30.

Avots: ME IV, 1081

stre̦gns Neuermühlen, = agns">stragns.

Avots: ME IV, 1085

strê̦gns ² Ruj., = agns">stragns.

Avots: ME IV, 1087

strēgt,

1) strē̦gu oder (Lasd.) strè̦dzu, strēdzu, einschiessen, einsinken, (im Sumpf) stecken bleiben
Baldohn, (mit è ² ) Warkl. (prs. strē̦dzu), Schwanb., (mit è) Jürg., Arrasch: es tevi strēdzināšu strē̦guošā (Var.: strieguošā) avuotā BW. 23247 var. purvā kājas strē̦dz Lasd.;

2) prt. strēgu, sich anstauen
Peb., Memelshof, (mit ê) Saikava (prs. strē̦dzu), (mit ê̦ ² ) Bauske, (mit è ² ) Lubn., Gr. - Buschhof, (mit ẽ) Roop, Serben, Schujen, Smilten, Sermus. Refl. strègtiês ² sich drängen Lennew.: mākuoņi vēlās un strēdzās pa pē̦rkuoņiem, vē̦trām un negaisiem Asp. - Subst. strē̦gums"?": vējš ieplešas burās un svilpdams skrien strēgumā, uoļi kâ žņirkst Druva II, 1395. Nebst strē̦gns zu stragns.

Avots: ME IV, 1087

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295