aizbrikšēt‡ àizbrikšêt Kal., (Äste) knacken machend hin-, wegeilen: pa mežu kas aizbrikšēja.Avots: EH I, 12
aizbrikšēties‡ àizbrikš(ķ)êtiês, = àizbrĩkšķêtiês: kas tur aizbrikšķējās mežā? Bauske.Avots: EH I, 12