àizgũtne,
1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden: un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;
2) der Vorrat: tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;
3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl.
aizgūtnēm,a) im Wetteifer, eifrig, schnell: ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw.
strādājam aizgūtnēm Apsk.
pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65.
žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;
b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten: saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.
Avots: ME I,
28