aizkabināt
àizkabinât,
1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡
3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;
2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.
Avots: EH I, 28
1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡
3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;
2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.
Avots: EH I, 28