aizkliņķēt
‡ àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
'aizkliņķēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos: