aizkratīt
‡ àizkratît,
1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;
2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,
1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;
2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.
Avots: EH I, 32
1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;
2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,
1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;
2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.
Avots: EH I, 32