rĩkle (li.
ryklė "rīkle" Miežinis),
1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung; (fig.)
die Stimme: Sprw.
kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.
rīklē gāzt U.,
durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U.,
ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145.
ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od.
rīkles gabals Lems. n. U.,
der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138.
mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012.
rīkļu rāvējs od.
griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14.
viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od.
rīkli palaist LP. VII, 1295,
aus vollem Halse schreien. Sprw.:
uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U.
skaņa od.
skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U.
rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;
2) die Netzkehle Bielenstein Holzb. 671;
3) krāsns rīkle (gew.:
kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof:
dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74.
Zu rĩt.Avots: ME III,
536,
537