pur̂kšt Jürg.,
-šu, prusten, schnaufen: citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3.
Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159.
lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. -
Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù) "prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać "schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.Avots: ME III,
418