aizvelt
àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,
1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;
2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.
Avots: ME I, 59
1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;
2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.
Avots: ME I, 59