Paplašinātā meklēšana

apliêt, ‡ Refl. -tiês, sich begiessen: a. ar ūdeni.

Avots: EH I, 99

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103

‡ aplietât, aplietuôt, ein wenig (ringsum) abnutzen: aplietātas mantas Kal.

Avots: EH I, 99

apliêdêt, verregnen C.: apliedē̦tais siens nav tik garšīgs un smaršīgs Luopk. 46, jūŗa malku apliedē = ar smiltīm apkaisa; auch aplietēt in PK. nach Mag. III, 1, 90.

Avots: ME I, 102

bakãns,

1): kupcis aizlika kâ ar vārī-juošu ūdeni apliets bakans P. W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 199

‡ bur̂zakls (mit hochle. a aus e̦?) Lubn. "piena putra ar ieburzītiem (aplietiem">ar karstu ūdeni aplietiem) rudzu vai miežu miltiem".

Avots: EH I, 255

kvè̦la, kvèle, neuerdings in der Poesie kvē̦ls,

1) die Flamme glühender Kohlen, Feuerbrand, Feuerglut:
es sveicinu tevi, saules kvē̦las karali Vēr. I, 1220. viņš nuoņēmis nuo kvē̦las katlu LP. VII, 435. meita meklējuse pa pe̦lniem, uoglēm uguns kvē̦lu VII, 329. viņa acis kâ divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem Skalbe. kluss, ugunīgs saules kvē̦ls JR. V, 78 ;

2) fig., die Glut, das Feuer:
sen, sen jau karstā kvē̦la viņa dzisusi Aps. [viņi savu kvē̦lu grib apliet krūzītēm Leijerk. I, 255.] tad ņē̦mat manu lūpu pēdējuo kvē̦li. tas kvē̦ls, nuo kur,a dzelzs un šķē̦pi kūst Rainis. kuo palīdz man šie jūtu kvē̦li? Rainis. elektriska kvē̦lu lampa, elektrische Glühlampe Konv. ² 485 ;

[3) kvēle, Entzündung einer Wunde
U.].

Avots: ME II, 353

IV smeltêt "?": sme̦ltē̦ti (- "izde̦guši" Warkl.; "sijāti" Ronneb.; "aplieti%20un%20nuos%C5%ABkti">sārmam aplieti un nuosūkti" Grawendahl; "sausi, raupji" Ermes) pe̦lni BW. 34464; sme̦ltē̦ts sniegs Ermes; vgl. li. smelčioti pelenai "Waidasche".

Avots: ME III, 959

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns ² Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins ² Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û ²⁾ Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš ² (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405

I vìrsis ² Saikava, gew. Plur. virši RKr. II, 68; Nitau n. Etn. 1, 84, (mit ìr) PS., Wolm., (mit ìr ² ) KL, Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., Riga, Salisb., das Heidekraut (calluna vulgaris Salisb.): mežā ir virsis Saikava. čūska gāja pa virsi man pakaļ ebenda. sila virši kājas grauž BW. 25934, 4. sila viršu ziediņiem 18271 var. sila viršus kapādams 15994. viršu (Var.: viršņa) ziedu alutiņu 10590. jāsutinājas vannā, kur skujas, nātres un virši aplieti Etn. IV, 115. Zu serb. vrȉjes, r. вéрескъ "Heidekraut", woneben ein gleichbed. virži (s. dies). Deswegen aber braucht man nicht mit Persson Beitr. 505 f., Trautmann Wrtb. 362 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 273 das le. und slav. -s- hier auf -g̑(h)s- zurückzuführen da es auch auf ein k̑ (vgl. gr. ἐρείχη und air. froech dass.) zurückgehen kann.

Avots: ME IV, 612

zun̂ts ² Sassm., die Jauche: nuo vēršu staļļa ve̦d zuntu uz lauka Sassm. n. RKr. XVII, 65. ar zuntu aplietas dārza saknes aug vare̦ni Sassm.

Avots: ME IV, 751