dìena,
der Tag;1) diena aust, der Tag bricht an; diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148.
dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl.
dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen:
baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od.
sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od.
ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od.
saka) daudz (od.
simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst:
tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928.
vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz
maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od.
līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174;
debess braucamā od.
liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170.
kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64.
kustuoņu diena, s.
kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od.
ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181.
meitas (od.
-u), puiša (od.
-u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,
a) schwere Zeit, gemeines Leben: kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;
b) die Sommerferien: pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.;
vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od.
vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42.
pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od.
cūkaušu od.
kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704;
zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt
diena die Adjektive
balta, gr,ūta, sūra u. a. an:
ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen
mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt:
ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen
mans, und in diesem Falle wird
"dieniņ" promiscue mit
"dieviņ" gebraucht:
ai dieniņ (Var.:
dieviņ), kuo darīšu BW. 13234.
bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245.
ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245.
bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;
2) als Zeitbestimmung,
a) im Akk.:
mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.:
dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079;
cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U.,
morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen:
nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew.
dienu mūžam (st.
-žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm.
darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung
mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46;
skumīga tā mūža dienu XI, 484;
es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis.
vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od.
viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;
b) im Instr.:
dienām od.
caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben; dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;c) im Lok.:
jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter; [ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.];
dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23.
kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;
d) abhängig von Präp.:
lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch) sē̦ta BW. 19004.
[ar dienām U.,
mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680.
lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935.
līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch:
nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof.
nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od.
diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375.
tâ tas gāja dienu dienā Latv.
diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337.
dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.;
dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew.
juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141.
kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;3) Sprw.:
kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen.
tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter. katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette U.;
diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?);
laika dienas Bers.,
Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. -
Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]Avots: ME I,
480,
481