Paplašinātā meklēšana

apsist,

1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;

3): visus a., alle totschlagen;
‡

5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;
‡

6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).

Avots: EH I, 112

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apsitām, Instr. Pl. (apsist), stossweise (vom Winde), ungleich: vējš pūš apsitām. apsitu apsitām pūzdami sajauc jumtu Vīt. 2. striķis apsitām vīts, der Strick ist ungleich gedreht, wenn der eine Faden schärfer, der andere loser angezogen ist Lasd.

Avots: ME I, 120

kakts (kãktas "Erker"), kakta Wain., die von zwei Seiten gebildete Ecke, der Winkel: zē̦ns stāv kaktā. jaunais pāris ieņēma vietu galda galā, tâ sauktajā brūtes kaktā, kas bija apsists palagiem BW. III, 1, 9. brūtes kakts bij izpušķuots visādiem papīriem RKr. XVI, 115. Im Vorhause (priekšnamā) nannte man früher in Dond. die Ecke links vom Eingange līķu kakts weil man dort früher die Leichen bis zur Beerdigung gehalten habe. Von der Tür, die in die dižistaba führt, war links kalpu kakts; die dem kalpu kakts diagonal gegenüberliegende Ecke war der saimnieka kakts. kas vakarā ienāk, tam kaktiņa neliedz LP. VI, 21. savs kaktiņš, savs stūrītis zemes Purap. vīra māte meklē putniņu - pūķi - pa kaktu kaktiem LP. VI, 59. acu, lūpu, mutes kaktiņš, der Augen -, Lippen -, Mundwinkel. vakarā gulēt ejuot acs katiņā jāielaiž vēžu dzirnaviņas Etn. II, 134. meža kakts, eine waldige Gegend Dond. [Nach Būga Aist. St. 90 zu coxim "hockend" (?); hierher nach Leskien Nom. 542 vielleicht auch kaktà "Stirn", vgl. semasiologisch mir. braine "Stirn, Kante". Zu nennen ist hier auch Varnė˜s kaktà, небольшой залив в озерѣ Lúkstas при впаденiи в него рѣчки Jušk.]

Avots: ME II, 139

kàpuõsts [C.], kàpuôsts [PS., Wolm.], der Kohl (brassica oleracea): kāpuostus cirst od. nuoņemt, der Kohn abnehmen. kāpuostus apsist, den Kohl behäufeln. Sprw.: kāpuosta galva ir arī galva. tam ir kāpuostu galva. kamē̦r kāpuosti uzaugs, gaļa ve̦ca paliks. tas nav ne putra, ne ķapuosti. baltie kāpuosti Weisskraut; brūnie k., Braunkohl Mag. IV, 2, 119; biešu kāpuosti, eine Suppe aus Beetenblättern Kand.; dze̦guzes kāpuosti, Sauerklee; galviņu k., Kopfkohl (brassica oleracea); jūŗas k., crambe maritima; pīļu k. A. XX, 543; puķu k., Blumenkohl; rubeņa od. teteŗa k., Ruten, Prügel: es uzmeklēju teteŗa kāpuostus A. XVI, 835; zaķu k., Sauerklee (oxalis acetosella) Mag. IV, 2, 81; Haselwurz (asarum europaeum) Konv. ² 3539. [Nebst li. kopũstas und estn. kābustas zunächst aus r. капуста; vgl. Berneker Wrtb. I, 486.]

Avots: ME II, 194

šķeñdele,

1): auch AP.; druoši rāvu brāļa dzirnus, lai tās gāja šķendelēs BW. 22478. 1 var.; ‡

2) = šķindele Kurmene, Zerrauxt, (mit èn ² ) Setzen, (mit en ) Daudsewas, Kl.-Salwen: jumta izlaidnis ... šķendelēm apsists Jauns. Raksti IV, 48. S. auch šķeñdeles unter šķendeļi.

Avots: EH II, 631

stalbacis, ein Blinder Ahs. Anscheinend zu li. stalbúotis"apsistoti"( s. Būga KSn. I, 285), mnd. stalpen, and. stelpon "stagnare", an. stolpi "Säule" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 646, der auch li. stel˜bti "schal werden" vergleicht).

Avots: ME III, 1042

stilbs (r. столбъ "Säule"), Serbig., AP., Lin., stìlbs ² Nerft, stilbs Lös., stilbs U., stil˜ba Iw., stilba U., L., der Vorderarm U., (mit -il˜-) Salisb.; das Bein vom Knie bis zur Fusssohle, das Wadenbein (stil˜bs) Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Ermes, Ruj., Salisb., Salis, Bauske, Siuxt, Selg., Dunika, (stilˆbs) KL, Lis., Selsau, Gr. - Buschh., (stil˜ba) Wandsen, (stìlba ² ) Schwanb., Selsau, (stil˜bis) C., (stìlbis ² ) Golg.; (beim Vieh) das Bein vom Mittelgelenk bis zur Klaue U.; der Röhrknochen U.; (stil˜ba ² ) der Armknochen BL; der Stiefelschaft U., (stil˜bs) Salisb.: zaļuoksnīgi slaidās stilbas Janš. Bandavā I, 54. ielaidīšu suni stilbuos! Salisb.; stìlbs ² Warkl., stil˜bs Lubn., Saikava, stìlbis ² Golg., der obere, das Bein umgebende Teil von Socken. Zu li. stalbúotis "apsistoti", an. stolpi "Säule", and. stelpon, mnd. stalpen "stagnare", norw. stolpa "mit steifen und langen Schritten, mühsam gehen" u. a., s. Būga KSn. l, 285 f., Persson Beitr. 427, Walde Vrgl. Wrtb. II, 646, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21.

Avots: ME IV, 1068