aptraišķīt
aptràišķît 2 [li. aptráiškyti], tr., beschmutzen, besudeln Erlaa: braukdams ar mucu, viņš aptraišķijis ar netīrumiem visu ceļu. Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptraišķījies Bers.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'aptraišķīt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'aptraišķīt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos: