Paplašinātā meklēšana

ataka, der Abgrund, grundlose Tiefe: purvs ar atakām jeb bezdibeņiem Bers., LP. VII, 1307. Cf. aka, akate. [Wohl identisch mit attaka, s. dieses.]

Avots: ME I, 148

lataka: auch Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169;

2): auch Lubn.

Avots: EH I, 722

lataka Lis., A. - Scwanb., Aahof, Golg., lataga,

1) [lataka Ledmannshof], der Eiszapfen;

2) die Traufe
Aps., Oknist: ūdens nāk latagām zemē Mat. Vgl. lastagas und le̦dte̦ka; [in der Bed. 2 nebst li. latãkas "zusammengelaufenes Wasser" trotz Būga РФВ. LXXI, 466 f. wohl aus wruss. латóк "Dachrinne"; in der Bed. 1 entweder mit hochle. a aus e, (aus le̦dtaka od. le̦dte̦ka) oder mit dem a von lastagas].

Avots: ME II, 424

patakas: auch Lems., Ramkau, Wessen, Demin. pataciņas BW. 19816.

Avots: EH XIII, 181

patakas (li. patãkos "Bierspülicht"), [pataks Grawendahl], das Dünnbier, ["das kleine Bier" Bielenstein Holzb. 298 ¹ ]: patakas ir vis+plānākais alus, kam gan+drīz nav reibuma Bers., Lasd. [lietus kâ patakas St., lang anhaltender Regen.] Zu tecêt.

Avots: ME III, 118

satakas Alswig, Saikava, der Kreuzweg, die Stelle, wo zwei (od. mehr) Wege sich kreuzen; mit hochle, a aus e̦? alus satakas AP., aus mehrern Gefässen zusammengegossenes (nachgebliebenes) Bier.

Avots: ME III, 760

lastagas C., Lös., Kalzenau, Erlaa, Burtn., Mar., Serb., Kokn., Setzen, lãstakas (lãse + taka), laste̦gas, lãste̦kas Perk.,

1) das Strömen, Träufeln:
[pēc lietus nuo jumta te̦k laste̦gas Drosth.] svecei radās tauku lāste̦kas Niedra. pa pe̦lē̦kām eglēm sveķi uz leju lāste̦kām plūst AU.;

2) die Eiszapfen am Dache [lastagas Kl., Bers., Arrasch, laste̦gas N. - Peb.]: ja pie jumtiem gaŗas lastagas salst, gaidāmi labi lini RKr. Vi, 70. lāstakas sniegāa vai vasarā lietus, nuo jumta te̦cē̦dams, iztaisa mazu gŗuopīti ap māju DL. gaļas gabaliņš ieruokams istabas priekšā lāstakās Etn. II, 133. Jē̦kabs skatījās ārā, kur laste̦gas nuo istabas jumta tecēja zemē Blaum. Vgl. lataka.

Avots: ME II, 424

late̦ka, ‡

2) die Rinne, Röhre
(?): kâ l. tika iedzīta izurbtajā [bē̦rza] caurumā Jauns. B. gr. ³ 1, 132. Vgl. li. latãkas "Röhre zum Anzapfen des Birkensaftes" und die Bem. zu lataka.

Avots: EH I, 722

[late̦ka, der Eiszapfen: visu dienu skrēja nuo jumtiem late̦kas Austriņš M. Z. 40. Vgl. lataka.]

Avots: ME II, 425

‡ le̦taka, = ataka">lataka: de̦guna galā l. J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienās 112.

Avots: EH I, 735

pate̦kas,

1) das Dünnbier
[Wessen]: kad alus izbrūvē̦ts, tad uz palikušām drabiņām uzlej ūdeni un laiž tuo cauri kâ alu Kand., Kursiten, Luttr., Nigr., Mar. māsiņa brāļam pate̦kas nesa, tautām taupīja alutiņa BW. 19718;

2) der Regen:
nakti jau atkal būs pate̦kas Kav. Vgl. patakas.

Avots: ME III, 120

I pêctecis, das zuletzt gewonnene Bier, das Ende der patakas U.: ietaisījis vienā spainī tuo pēcteci (patakas) Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 205

I petecis (?), = pêctecis I N.-Schwanb.; (wenn zuverlässig) zu patakas; vgl. Le. Gr. § 93, aber auch pētecis und pedelis.

Avots: ME III, 204

vilkacis (li. vil˜kakis "der Werwolf"),

1) vilkacis AP., C., Jürg., Wolm., (mit ilˆ ² ) Salis, (mit il˜ ) Dond., Segew., Siuxt, Pankelhof, Tr., Frauenb., U., Linden n. Mag. XIII, 3, 60, vilkatis, vilkats (li. vilkãtas ) St., U., vilkata (li. vilkatà ) Tr., vilkate Kaudz. Atmiņas I, 27, comm., der Werwolf:
Sprw. kad vilkaci pie vārda sauc, tad suņi plēš Br. s. v. p. 111. vilkaci tik var ar sudraba luodi nuošaut Mag. XIII, 3, 60. mežsargs nuopratis, ka tas vilkatis - ielādējis dzīvsudrabu un tad nuošāvis LP. VI, 146. vai viņš nav pārvērties par vilkaci vai lāci? Janš. Bandavā I, 274. tie gādājuši par visiem vilkatām LP. VII, 930, pazinu Jurīti vilkača (Var.: vilkaša) rada BW. 19392. vilkatas bērniņus 19392, 2. vilkačuos skriet, sich in Werwölfe verwandeln und davonlaufen Frauenb. pazinuši . . . vīru un sievu, par kuriem visi runājuši, ka tie Jāņu naktī skre juot vilkatās Janš. Bandavā I, 274;

2) ein heisshungriger Mensch
Linden n. Mag. XIII, 3, 60. vilkacis dürfte nach acs "Auge" aus vilkat- umgebildet sein. vilkat aber erinnert an ai. ved. vṛkáti-ḥ "gefährlicher, bösartiger Mensch" ; und W. Schulze Jagič Festschr. 3435 findet dasselbe Suffix in gr. αἰετός "Adler". Būga dagegen meint PФB. LXXI, 466 und KSn. I, 300, dass li: le. vilkata- durch *viltaka- (vgl. le. vilte̦ka) aus einem urbalt. *vilkatakas (vgl. le. vilkataks) "žmogus, kuris vilku teka" entstanden sei.

Avots: ME IV, 587