Paplašinātā meklēšana

atkaût,

1): kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od. verloren hat
Dobl. n. BielU.; ‡

2) abspenstig machen:
viņai izdevtes pre̦cē̦tai sievai a. vīru Janš. Dzimtene V, 140.

Avots: EH I, 147

atkaût, tr., wegschlagen, schlagend beseitigen: sazvejuoja tik daudz, ka varēja badu atkaut LP. VI, 729, er hatte einen solchen Fischfang, dass er den Hunger stillen konnte. atkaut stiķi, den Stich im Kartenspiel endgiltig stechen. atkaut pie nabaga, zum Krüppel schlagen Aps. VI, 21. Refl. -tiês [li. atsikáuti],

1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duomām Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;

2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;

3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atkāvies JR. IV, 72.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss

Avots: ME I, 165

‡ atkautrêt, wegtreiben, vertreiben: vērpējas, miegu atkautrē̦damas, . . vērpa dziedādamas Kaudz. Atmiņas l, 12.

Avots: EH I, 147

atkautrī˜ba, die Scheu, Abscheu: pret rupjiem darbiem man arvien bijusi tāda savāda atkautrība Latv.

Avots: ME I, 165

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

atļaũt, Refl. -tiês, ‡

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154

bizuot, auch bĩzât Sassm., bižuot Etn. I, 45, intr., biesen (namentlich vom Vieh), umherschwärmen, laufen: luopi sāk bizuot. bites ietracinātas sāks tikai sitējiem acīs bizuot, ka ne atkauties LP. V, 344. sulaiņi tik riņķī bizuo, ka ļipas vien le̦c MWM. VIII, 30. bižu, bižu, brāļa guovs, tautu guovs nebižuoja BW. 28972. Vgl. bizêt.

Avots: ME I, 303

ìegar̂dinât, reizen, Appetit erregen (indem ma[n hin und wieder etwas Verlockendes zeigt, zu essen gibt u. s. w.) Wen., Lasd., Illuxt: viņi mani tâ ar tuo ēdienu iegardināja Bers. iegardini vien viņu: nevarēsi pēc atkauties Mar. n. RKr. XV, 115. Refl. - tiês, "sich einschmecken": iegardināties ar blēdību iegūtā mantā BW.

Avots: ME II, 15, 16

‡ *kautrêt, zu erschliessen aus ‡ atkautrêt.

Avots: EH I, 596

kustuoņa,

1): auch Erlaa, Kaltenbr., Oknist, Saikava : atkauties nuo dunduriem un visas tās kustuoņas Azand. 49. kustuoņā (wo es viele Insekten gibt)
nevar luopus turēt Erlaa; ein Insekt, ein Käfer AP.: kad kustuoņas (= dunduri) nāk;

2): die Tiere (das Tierreich) als Kollektiv
Sussei; ‡

3) ein Schimpfname für Menschen und Tiere
AP., Oknist.

Avots: EH I, 680

strubiķis,

1) eine grosse Rute
Dond., Wain., "strupa rīkste" Dond. n. FBR. V, 135, ein Stück Reisig vom Zaun Dobl. n. Etn. I, 121, ein dicker Knüppel, ein Holzstück Naud., Nigr.: zē̦ns nuocē̦rt labu strubiķi LP. VI, 501. paņem kādu strubiķi, kuo atkauties nuo suņiem! Nigr. viņa pameklēja priedienā... nelielu strubiķi, iedeva tuo sunim mutē Janš. Dzimtene ² III, 77. pamet tām zuosīm kādu strubiķi, lai bē̦g nuo miežiem laukā! Dobl. n. Etn. I, 121. vai tu traka esi, ar tādu strubiķi per bē̦rnu! Dond. meitas (sc.: puišus) strubiķiem (Var.: struņķiem) nuomē̦tāja BW. 13082;

2) ein Stumpfschwanz
U. Nebst strube und strubaste zu li. strubas "strups" (Miežinis) und vielleicht mnd. struppe "Stumpf" u. a., resp. gr. στρῡφνός "fest, steif, gedrungen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 635.

Avots: ME IV, 1093

uzmàkt,

1) belästigen
L.;

2) aufdrängen:
uzmākt uotram savu gribu Golg. Refl. -tiês, sich aufdrängen U., Meiran, Wolm. u. a.; über einen kommen; gewaltsam eindringen, feindlich überziehn U.: tik ļuoti sāka uzmākties, ka nevar atkauties Krilova pas. 56. miegs uzmācās LP. IV, 18. itkâ tai uzmāktuos ģībuons Vēr. II, 575. viņam piepeši uzmācas duomas Krišs Laksts 27. uzmācas jautājums Vēr. II, 83. - Subst. uzmàkšanâs, das Sichaufdrängen; uzmàkums, das einmalige, vollendete Sichaufdrängen, der Überfall: tautā... sakrājies diezgan spē̦ka izturēt arī šuos uzmākumus Druva III, 566; uzmàcẽjs, wer sich aufdrängt, wer überfällt: uzmācējiem pretī atturēties Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 10. uzmācējus nuo durvīm atgaiņāt nuost RKr. VI, 91.

Avots: ME IV, 357