atriêbt,
rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache:
viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10.
viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31.
puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl.
-tiês,1) sich rächen, mit d. Dat. d. Pers. u.
par mit d. Acc.:
viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;
2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen: vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm.
viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst.
atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.
Avots: ME I,
186