atstaipīt
atstàipît, tr., freqn. von atstìept,
1) los-, zurückspannen:
tavas virves būs atstaipītas Jes. 33, 23;
2) ausstrecken, recken:
kaulus, luocekļus LP. V, 326. Refl. -tiês, sich ausstrecken: viņš tīksmīgi atstaipās JR. IV, 82.
Avots: ME I, 197
1) los-, zurückspannen:
tavas virves būs atstaipītas Jes. 33, 23;
2) ausstrecken, recken:
kaulus, luocekļus LP. V, 326. Refl. -tiês, sich ausstrecken: viņš tīksmīgi atstaipās JR. IV, 82.
Avots: ME I, 197