bārbaļaI bãrbaļa Siuxt, bãrbale, bãrbele Bauske, RKr. II, 67, Berberitze. [Wohl eine Umbildung des deutschen Wortes. Vgl. bẽrbele.]Avots: ME I, 273
bārbalabā`rbala [Trik.], bārbaļa U., KR., Wid.], [bei U. auch bārbaņi],1) ein zerfetztes, abgerissenes Stückchen Burtn.;2) das dünne Häutchen an Bäumen, namentl. an Birken: vējš viņas līdzi aizpūst var ar bē̦rza bārbaliņām Asp., Burtn.;3) [bar̂baliņa Ermes, Franse]. Vgl. berbeles. Nach Leskien Abl. 361 zu li. suberbėjęs (aužuolas) "alt, moosig".Avots: ME I, 272, 273
bērbaliņabẽ̦rbaliņa, die Zottige, Flockige, Epith. des Schafes: aitiņ, mana bẽ̦rbaliņa BW. 32545 und LP. V, 13. Cf. bārbaļa.Avots: ME I, 290