bîstîtiês, dial.
bīkstīties BW. 13718,
-stuos, -stījuos, freqn. von
bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360.
dē̦lu māte gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch
bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv:
kas viņu bīsta Apost. 10, 35].
Avots: ME I,
304