Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'barāt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'barāt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (17)

apbarāt

‡ apbarât Saikava, (viele) abfüttetn: vai jau apbarāji aitas?

Avots: EH I, 73

barāt

‡ barât N.-Rosen n. FBR. VIII 46, Linden, Saikava, barât Briģi, Nirza, Pilda, Šķaune, Zvirgzdine, = baruôt.

Avots: EH I, 205

barāt

‡ baŗât,

1) = baruôt Kaltenbr., Mahlup, (barât) Auleja;

2) als Viehfutter (ver)brauchen
Mahlup: nav ilgi laiki, ka skujas baŗātas.

Avots: EH I, 206

cebarāties

‡ cē̦barâtiês, -ãjuôs, langsam und ungeschickt etwas verrichten Siuxt n. Fil. mat. 67: it kâ tāds cē̦bars cē̦barājas.

Avots: EH I, 267

čūbarāt

čūbarât, -āju,

1) gärend steigen:
alus, maize čūbarā Naud.;

2) durchsickern
Etn. II, 113.

Avots: ME I, 424

dabarāt

‡ *dabarât, in der Zstz. nedabarât, ungenügend füttern Zvirgzdine: kai būtu nedabarājuse tevi māte. nedabarāts zirgs nevar arkla pavilkt.

Avots: EH I, 300

izčābarāt

izčãbarât, intr., porös, mürbe werden, hinschwinden: le̦dus pavasarī izčābarājis Grünh. tu sāki izčābarāt kâ pavasaŗa sniegs Alm.

Avots: ME I, 723

izķebarāt

‡ izķe̦barât Frauenb., langsam und mühsam hinausgehen.

Avots: EH I, 460

ķebarāt

‡ *ķe̦barât, zu erschliessen aus ‡ izķe̦barât.

Avots: EH I, 692

klambarāt

‡ klàmbarât 2 Linden in Kurl., viel schwatzen.

Avots: EH I, 609

nobumbarāt

‡ nùobum̃baŗât Frauenb:, eine Zeitlang leise sprechen, vor sich hin murmeln: runā jel diktāki! tu nuobumbaŗā savā bārzdā vien.

Avots: EH II, 35

sabarāt

‡ sabarât Saikava, = sabaruôt.

Avots: EH II, 395

sknabarāt

‡ sknabarât Stenden, = skabargât: mūrnieks sknabara griestu dēļus. lai apme̦tums turas klāt. kuo tu sknabara malku tik smalki?

Avots: EH II, 505

šļambarāt

‡ šļabarât Frauenb., undeutlich sprechen.

Avots: EH II, 643

sobarāt

‡ suôbarât Lubn. n. FBR. XVII. 138 "suchen".

Avots: EH II, 609

uzķebarāt

‡ uzķe̦barât Frauenb. "uzkâpt": bē̦rns uzķe̦barājis sunim uz asti.

Avots: EH II, 727

Šķirkļa skaidrojumā (1)

izbarot

izbaŗuôt: izbaŗuotu teļu Elger (Günther Altle: Sprachd. I, 64). jāpaduomā, kaî varēs luopus taidu ziemu izbarāt Warkl. putnu visu ziemu ustubā bija izbaŗājuši Kaltenbr. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum Überdruss füttern, sich mit dem Ftittern abgeben:
es izbaŗuojuos, bē̦rni izbaŗuojās, bet (sc.: jē̦rs) neēde AP.

Avots: EH I, 433