Paplašinātā meklēšana

‡ àizbim̃bât,

1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;

2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.

Avots: EH I, 9

‡ apbim̃bâtiês Dunika, von Tränen ein nasses Gesicht bekommen (in der Kindersprache): bē̦rns apbimbājies.

Avots: EH I, 74

bim̃, Interj. zur Bezeichnung des Glockengeläutes, Glockenklanges: cilvē̦ks dzirdējis duobju zvana skaņu: bim bam LP. VII, 1089. čum, čum, bim, bim, precenieku sieviņa BW. 15664.

Avots: ME I, 296

[I bìmba ² Bers. "ein Stock zum Werfen oder Schlagen". Etwa zu li. bimbìras "Karbatsche"?]

Avots: ME I, 296

II bimba,

1) (mit im̃ Dunika): turpināja Kažis savu bimbu Janš. Līgava I, 245.

Avots: EH I, 219

II bimba, bimbaļa Naud.,

1) das Weinen:
viņš save̦lk lūpas uz bimbām Naud. tas drīz laidīs vaļā bimbas, lacht man ein weinerliches Kind aus Grünh. viņš sāka laist bimbu vaļā Līniņ, Wai.;

2) jem., der immer weint
[bim̃ba Roop], namentlich ein weinerliches Kind. [Nebst bim̃bals "Bremse" zu "bam̃bals" (s. dies.), li. bimbti "гудѣть" u. a.; vgl. Prellwitz Wrtb. ² 360.]

Avots: ME I, 296

[III bimba Kreuzb., Schwaneb. "ein dicker, ungelenker, fauler Mensch"; wohl zu bimbulis.]

Avots: ME I, 296

‡ *IV bimba (od. *bimbs?), das männliche Glied: es bimbu iekšā BW. 34710.

Avots: EH I, 219

‡ *bimbainīte od. *bimbainītis "?": klausies, manu bāleliņ, meitas vien istabā: ņem tuo pašu bimbainīti [?], sien apeņu stīdziņā! BW. piel. ² 13476, 1.

Avots: EH I, 219

bim̃bala, ‡

2) Plur. bimbalas, das Geläute, das Klingeln:
dzirdeja zvanu b. Janš. Bandavā II, 55.

Avots: EH I, 219

[bim̃bala Nigr., ein oft weinendes Weib.]

Avots: ME I, 296

‡ bim̃bâle ² , bim̃bâls ² PlKur., = bim̃bals 1.

Avots: EH I, 219

‡ bimbalis, = bim̃bals 1 (?): bimbaļi mizuo ādu NB. (aus einem Märchen).

Avots: EH I, 219

bim̃bals,

1): auch Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 219

bim̃bals (li. bim̃balas), bimbars Ober-Bartau,

1) die Bremse;

2) auf Menschen übertragen:
viņš dancuo kâ bimbals. kuo tu, bimbals, šaujies starpā? was mischest, Bremse, du dich hinein? U.;

3) ein Kind, das immer weint
Behrshof. [Zu bimba.]

Avots: ME I, 296

I bim̃bât: auch Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 219

I bim̃bât, -āju [Nigr., Bächhof], intr., unaufhörlich weinen: vairāk nezin, kâ bimbāt un šņaukāt Alm. meita tāda mīkstčaulīte, bimbā vien. nu kuo tu atkal tur bimbā Līniņ, Wain. bimbā māte, bimbā meita, nav kuo kŗaut ve̦zumā Rutz. n. RKr. XVI, 158.

Avots: ME I, 296

[II bim̃bât,

1) schlagen:
viņš mani bimbāja Ruj.;] vom Schlagen der Uhr: kad... pulkstens sita vienpadsmit,... tē̦vs apvaicājās, cik tad tas melis (gemeint ist die Uhr) īsti bimbājuot Jaunsudrabiņ U. b. 127, 37; [zvans bimbā Salisb., Lis.;

2) hin und her schwingen, pendeln lassen:
kuoku C.]

Avots: ME I, 296

bimbaži, Kartoffeln Selg. n. Etn. III, 130. [Zu bimbulis.].

Avots: ME I, 296

[* bimbe̦ss (gespr. bìmbass ² ), ein träger, ungelenker Mensch Domopol; vgl. bimba 3.]

Avots: ME I, 296

‡ bim̃bilis Rutzau, bim̃bils ebenda "=bim̃bals". Der Intunation wegen wohl aus li. bim̃bilas "Bremsë.

Avots: EH I, 220

bim̃binât [Salisb., Lis.],

1) läuten:
šim jāskrien vai pašuos gaiļos un jābimbina A. XX, 82. krievi atkal bimbina; laikam rītu kāda svētdiena Etn. I, 6;

2) weinen:
kuo tik ilgi bimbini, vai nestāvēsi klusu?

Avots: ME I, 297

bim̃bis,

1) das Weinen:
vai jau atkal laiž bimbi vaļām Goldm.;

2) jem., der immer weint:
vai re, kāds bimbis; kāds netīši piedūries, jau pīkst MWM. X, 436.

Avots: ME I, 297

bimbis, ein Säufer Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 297

[bimbulē, loc. s., BW. 34933, von einem nom. s. * bimbule od. * bimbulis, das männliche Glied; auch bim̃bis C., wärend in Salis bim̃bis ein kurzes Stück von einem Seil sei. Wohl zu bimbulis "Kartoffel" (vgl. pimpis).]

Avots: ME I, 297

bim̃bulis: auch (mit ìm ² ) Linden.

Avots: EH I, 220

bim̃bulis, od. (A. X, 2, 536) bimbals, Kartoffel. [Zu bam̃ba (s. dies).]

Avots: ME I, 297

‡ ìebim̃bâtiês, plötzlich (für eine kurze Zeit) zu weinen anfangen (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 504

izbim̃bâtiês Dunika, bis zum Überdruss weinen: vai nebūsi reiz izbimbājies?

Avots: EH I, 434

[nùobimbâtiês, flennend (kindisch weinend) sich erschöpfen Bauske, Wandsen: knausis izskatījās stipri nuobimbājies (verweint) Janš. Dzimtene V, 449.]

Avots: ME II, 761

‡ pabim̃bât Dunika, = paraûdât (verächtlich): tâ nuosalis, ka nevar ne p. Lubn., Meiran, Saikava.

Avots: EH II, 121

‡ pãrbim̃bâtiês Dunika, sich krank weinen (geringschätzig).

Avots: EH XIII, 196

sabim̃bât Celm., durchprügeln.

Avots: ME III, 593

sabim̃bâtiês Dunika, = saraudâties.

Avots: ME III, 593

uzbim̃bât, anfangen ein wenig zu weinen: bērns atkal uzbimbāja.

Avots: ME IV, 317

uzbim̃binât, antangen zu lauten: baznīcas zvani atkal uzbimbināja Bauske.

Avots: ME IV, 317

apkarinât, ‡ Refl. -tiês, sich behängen: a. visādiem bimbuļiem.

Avots: EH I, 90

apkārstît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,

2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.

Avots: EH I, 91

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103

bam̃, Interj. zur Bezeichnung des Glockenlautes. S. bim̃.

Avots: ME I, 261

bam̃ba (li. bámba "Nabel"),

1) = bumba, die Kugel
[Sinolen], der Ball;

2) ein Schlägel
Bers. [Wohl eine Lautgebärde gleich le. bum̃ba "Kugel", bimbulis "Kartoffel", li. bam̃balas "ein kleiner, dicker Knirps", bambti "пузатѣть", bumbulys "Steckrübe", poln. bąbel "Wasser- od. Seifenblase", schwed. dial. bamb "Wanst" resp. pampen "aufgedunsen", gr. πομφός "Brandblase" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 79, Prellwitz Wrtb. ² 360, Persson Beitr. 268, Petersson Ar. u. arm. Stud. 47 U. a.]

Avots: ME I, 261

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261

bum̃biere (unter bum̃bieris), ‡

2) der Bimbaum
(mit iê ² ) Grobin, (mit iẽ ) Pussen.

Avots: EH I, 252

II burbulis, die Buchel, Erhabenheit im Erz: viens (vainadziņš) bij ze̦lta lapiņām, uotrs bimanta burbuļiem BW. 3010. nu tik liku vaiņagam trīskārt ze̦lta burbulīšu 6026. [Wohl zu burbêt und li. burbė´ti "anschwellen".]

Avots: ME I, 352

čiņ! Interj., zur Bezeichnung eines klingenden Geräusches: čiņ, čiņ, pum, pum (Var.: čum, čum, bim, bim), priekšnieka sieva BW. 15664.

Kļūdu labojums:
priekšnieka = precinieka

Avots: ME I, 413, 414

čum! ein schallnachahmendes Wort: čum, čum, bim, bim - precinieku sieviņa BW. 15664.

Avots: ME I, 419

I dil˜ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil˜be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs ² [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil˜ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467

dvaka, übler Geruch Mar. n. RKr. XV, 113 (namentl. vom Branntwein und Leichen), schlechte Luft: tam šņabim ir dvaka Lös. n. Etn. III, 162. cēlās izvilktuo linu dvaka un sitās nāsīs Austr. [siltu dūņu dvaka Austriņš M. Z. 123. - Nebst li. dvākas dass. vielleicht aus einem slav. * dvoxa resp. * dvoxъ, vgl. russ. двошить "riechen". двóхать "keuchen"; doch vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 392 und Persson Beitr. 653 ^3. die an li. dvė˜ktis "отдышаться" u. a. erinnern.]

Avots: ME I, 536

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu? ‡

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361

gabana (li. (gabanà "ein Armvoll"), gabans [li. [gãbanas "охапка"],

1) ein Armvoll:
gabana od. gabaiņa - kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306;

2) der Heuhaufen
Lös., Mar., Oppek., Oberkurl.: siens sakrauts gabanās; nu tik vajag tuo ielikt šķūnī Mar. sienu me̦t gabanās Etn. I, 78. viņa sāka piekasīt gabanu ceļus R. Sk. II, 160. es kâ siena gabaniņa BW. 14854. nuo trim siena gabanām sakrauj ve̦se̦lu ve̦zmu AP. kaut man būtu āra pūtusēs kâ siena gabana Druva II, 408. Dafür anderswo gew. guba;

3) im VL. gabaniņa als Epitheton des Schafes:
aitiņ, mana gabaniņa, das Wollichte n. Spr., eher wohl - das Runde (vgl. es kâ siena gabaniņa). [Wohl zu gabals, li. gãbužas "куча, сверток, горсть", gabénti "fortschaffen, bringen", ir. gabim "nehme", la. habeō "halte, habe", wruss. габаць "ergreifen, nehmen" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 28 f., Leskien Nom. 38, Uhlenbeck IF. XIII, 216, K. Meyer IF. XXXV, 235 ff., Trautmann Wrtb. 74.]

Kļūdu labojums:
Vii, 506 = VII, 306

Avots: ME I, 580

maruonas, ‡

2) "?": ar raibims marronedeckims "mit bunten Teppichen"
Getzel Spr. Salom. VII.

Avots: EH I, 784

meniķis, meniņš Bers., miniķis Grunh., der Mönsch an der Schleuse: atrauj meniķi vaļām, lai ūdens nesāk plūst pāri dambim Nigr., Hasenp.; ein Damm mit der Schleuse; ein mit Steinen überbrückter Graben auf der Landstrasse, pār ceļu rakts grāvis, kur tilts pāri Stockm. n. Etn, 113. [Aus mnd. mon (n) ek "Mönsch".]

Avots: ME II, 601

mîkstčàulis, [mîkstčaũlis ² Līn.], mîkstčàula

1) ein Ei ohne Schale
[mîkstčaula Lis., Arrasch, Bers., mîkstčaule Kl., Bauske]; etwas Weichschaliges überhaupt: uolu čaulas jāme̦t ugunī, lai vistas tās nedabū ēst, juo citādi viņas dēj mīkstčauļus Etn. II, 68. kāpuosti ir mīkstčaulas. viņa negāja vairs lē̦nām kâ uz mīkstčaulām Blaum. Pie skalu uguns 97. mīkstčaulas sirds LA.;

2) mīkstčaulis (f. le), ein verweichlichter Mensch, ein Weichling:
mātes dēliņi, mīkstčauļi Brig. Ve̦cā Karlīne 38. meita mīkstčaulīte, bimbā vien... VL.;

3) mîkstčaulis, ein schnell gewachsener Baum mit glatter Rinde
Mar.

Avots: ME II, 642

[nùobiñgâtiês Salis, N. - Peb., Bers., = bimb%C3%A2ti%C3%AAs">nùobimbâtiês.]

Avots: ME II, 761

‡ pabingât Kalz., = ‡ pabim̃bât.

Avots: EH II, 121

pimpinât,

1) ohne Ursache lange weinen
Grob. n. Etn. IV, 164; vgl. bim̃binât 2;

2) langsam fahren
Sess. n. Etn. IV, 164.

Avots: ME III, 218

saspriedinât, tr., zurückhalten, dämmen: nuo... slūžām, ar kuo ūdens bijis saspriedināts Kaudz. Ve̦cpiebalga 15. gŗūti ir panest klusumu tad, kad... grib kuo runāt, bet neuzdruošinājas. šādi brīži līdzinājas saspriedinātam ūdenskrājumam, nuo kura netiek ne pilīte dambim cauri Kaudz. M. 62.

Avots: ME III, 743

sibît,

1) = sibât 2 Wid., schnell hin und her bewegen: mazuo galviņu sibīdams A. XI, 178. pelēcītis sibī galvu Jürg., Plüd. LR. III, 323. nesibī vējlukturi! Jürg. ar pirkstu sibīt (schwenken) Ruj.;

2) s. sibkt 1. Refl. -tiês, den Kopf auf und nieder beugen (von Pferden)
Erlaa: zirgi sienlaikā sibījas. Das Reflexiv und sibit 1 dürften auf estn. sibima "nicht still haiten, zappeln, mit dem Schweife schlagen" beruhen.

Avots: ME III, 835

skambulis, eine kleine Glocke: tās (= bimbalas) nenāca vis nuo lielajiem baznīcas zvaniem, bet nuo mazā kapsē̦tas skambuļa Janš. Bandavā II, 55. Vgl. li. skambalas "Klingel".

Avots: ME III, 870

šķàutne ² Adl., Bers., Gr. - Buschhof, Golg., Kl., Lis., Lubn., Saikava, Selsau,. Sessw., Vīt., (mit aû) C., = šķaute: spîeķi salūza pret klinšu cietajām šķautnām R. Sk. II, 107 (ähnlich: Vēr. I, 1416; II, 1111). uz krasta šķautnes J. R. V, 1. pār šļūduoņu šķautnēm Niedra Zemnieka dē̦ls 56. nuo augstākajām kalnu šķautnām Ken. 159. sānuos tam (dzeņa knābim) ir pa asai šķautnei MWM. VI, 947. sē̦klas ir ieslē̦gtas auglī, kam trīs augstas, asas šķautnes Etn. II, 149.

Avots: ME IV, 23

suoraibs U., suoriba (wohl mit ī) U. (acc. s. szoribe "Aufruhr" Und. Ps. 25; dat. pl. soribims Evang. u. Epist.), *suoriebs (wie wahrscheinlich sorubs U. zu lesen ist), Zwiespalt, Verdruss: nuo suoribu un ļaunu saderēšanu pasargi Manz. G. L. 126. Zu suo-. riebt.

Avots: ME III, 1139

šũnakmins Segew., der Bimsstein; Tuff; "= purāsis" Ar.

Avots: ME IV, 109

šūnuôts, porös, zellig: šūnuots akmins, Bimsstein U. šūnuota ("schwammicht") maize St.

Avots: ME IV, 109

III tìmbât ² Bērzpils. = bimb%C3%A2t">bimbât I, weinen".

Avots: ME IV, 190

II vimba, comm., ein weinerlicher Mensch Bewershof. Dissimiliert aus bimba II 2?

Avots: ME IV, 598

III vim̃ba Arrasch "pare̦sna rīkste". Dissimiliert aus bimba 1?

Avots: ME IV, 598

vim̃bât Jürg., -ãju, hin- und herschwenken Vīt.: vējš vimbā auklu Jürg. vimbāt zvanu Vīt. Refl. -tiês, pendeln Jürg. (mit im ), Vīt.: iekustināts zvans vimbājas Vīt. kas tur zarā vimbājas? Jürg. Dissimiliert aus bimbât II 2?

Avots: ME IV, 598