birze,
[bir̃ze Tr.,
bir̂ze Neuenb.],
birza Wid.], auch
birzs, -s, n. Biel. II, 48 u.
birzis, birzene,1) die Furche: ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202;
gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;
2) die Saatfurche: ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät: birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv.
2 3205;
4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes: Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;
5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde: jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.;
birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers.
labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud.
birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246.
Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 1 , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].Avots: ME I,
299