kluõns (li.
klúonas "Tenne") Smilt., [Pl., Tr., Salis,
kluõnis C., Selg., Katharinenhof],
1) Estrich aus Lehm oder Ziegeln: bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;2) die Tenne (gew.
piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.:
vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte.
tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393.
[kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2.
Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]Avots: ME II,
238,
239